#1 TERAPIJA. Lauma Malnace

Podkāsta sezonas noslēgumā laikmetīgās dejas horeogrāfe un dejotāja Agate Bankava par sastrādāšanos ar jauniešiem, savām attiecībām ar ķermeni skolas laikā, ķermeņa dažādajām nozīmēm, kā arī tā vienotību ar it visu tev apkārt esošo “Jā, mana pieredze ar ķermeni palīdz darbā ar jauniešiem saprast viņus labāk. Taču es arī saprotu, ka man ir jābūt ļoti uzmanīgai, jo ir daudzi stereotipi par cilvēku ķermeņa valodu.  Savā dzīvē esmu pieredzējusi to, ka ķermeņa valoda liecina par vienu, bet cilvēkam iekšā ir pavisam kas cits To var sarprast tikai caur sarunu – vai esi nolasījis pareizi. Tamdēļ, kad ieraugu asus punktus ķermeņa valodā, pirms secinājumu veikšanas cenšos tikt līdz sarunai. Ķermeņa valodas ir ļoti dažādas. Ir daži bāzes koncepti, kas varbūt var liecināt par vienu vai otru lietu, bet nevajag skatīt vīru pēc cepures.” “Dejojot baletu skolā, mana pieredze ar ķermeni bija visai smaga. Taču specifiskais ir tas, ka profesijā, ko izvēlējos, ķermenis ir viens no instrumentiem. Tāpēc es visu laiku par to arī tā domāju – tāpat, kā domāt, vai tavai vijolei viss ir kārtībā. Augstskolā, kad notika visādi prāta sprādzieni saistībā ar to, ka viss ir mazliet citādāk, nekā es biju domājusi, sāku griezties pie domām, bet ko mans ķermenis vēlas, kad tas nedejo?  Vairāk klausieties epizodē. Podkāstu var klausīties arī populārākajās straumēšanas platformās – Spotify, Apple Podcasts, Google Podcasts u.c.

Pirms raidieraksta sezonas noslēguma klausītājus aicinām ielūkoties podkāsta tapšanas audio aizkulisēs... "Būs t.s. blūperi jeb smieklīgas situācijas, kas palikušas aiz kadra. Būs arī pāris lieliskas domas no podkāsta viesiem, kā arī Diānas Zandes stāstījumi par mums jau diezgan labi pazīstamo trauksmi, veģetatīvo distoniju, bipolaritāti un tamlīdzīgi, kas iepriekš palicis aiz kadra.” Ar šo epizodi es vēlos, lai mēs kļūstam vēl tuvāki Gan vairāk izdzirdot tieši mūsu eksperta balsi, sajūtot viņas personību, gan pietuvinoties pašam podkāsta tapšanas procesam, kas nereti ir smieklu un relaksācijas pilns. Un arī es padalīšos ar pāris savām mentālās veselības grūtībām.” Būs nopietni, būs smieklīgi, būs arī domīgi, bet tas viss – ar lielu, lielu mīlestību." Vairāk klausieties epizodē. Podkāstu var klausīties arī populārākajās straumēšanas platformās – Spotify, Apple Podcasts, Google Podcasts u.c.

Rakstošais kultūras cilvēks Žulijens Nuhums Kulibali par to, kā kultūra palīdz un nepalīdz mentālajai veselībai, par savu pieredzi ar depresiju, kā arī izdegšanu "Man nepatīk doma par māksliniekiem kā mūžīgā afektā esošiem. Tas paver vārtus domai, ka tie cilvēki, kas nodarbojas ar mākslu, var būt nabadzīgi, neatalgoti tikai tāpēc, ka no šī trūkuma bieži ir nākusi vislabākā māksla. Šī domāšana padara to visu tik mistisku un beigu beigās ir motivāciju graujoša cilvēkiem, kuri tikai sāk nodarboties ar mākslu.  Viņiem ir sajūta, ka nepārtraukti ir jābūt neprātīgam ģēnijam, kas ar katru soli līdz mielēm izjūt katru pasaules netaisnību, arī cieš – bez ciešanām nekur, vai ne?  "Depresijas posms manā dzīvē iekrita pēc lieliem satricinājumiem. Es nesapratu savas pozīcijas dzīvē, un kopumā tas bija trauksmains laiks. Pamazām sāku just to, ka man ir arvien mazāk spēka un arvien mazāk entuziasma. Iestājās apātija. Sākumā es to pieņēmu kā pašsaprotamu un mēģināju loģiski apsmadzeņot: rau, ir notikuši daudzi smagi procesi, varbūt man nemaz nav jābūt priecīgam! Beigu beigās ir pilnīgi normāli kādu laiku arī pabēdāties.  Bet tad es sāku saprast, ka mans fiziskais ķermenis netur līdzi, un pašā smagākajā posmā es cēlos no rīta un zināju, ka no deviņiem rītā līdz divpadsmitiem būšu spējīgs strādāt.  Tad ap divpadsmitiem es sākšu raudāt, bet uz vieniem man trūks spēka un es apgulšos, un tad tā raudāšana un gulēšana turpināsies ciklos līdz pat desmitiem vakarā, kad iemigšu. Un tad atkal no jauna."   "Ar izdegšanu bija tā, ka es arī jutos ļoti, ļoti, ļoti noguris un absolūti nespējīgs noturēt fokusu, taču fiziski biju funkcionējošs. Depresijas laikā es nespēju fiziski pārvietoties.  Ar izdegšanu sajūtas bija tādas, ka esmu iebāzis pirkstus rozetē, dabūjis pamatīgi ar strāvu un manī ir nemiers, absolūts nogurums un nespēja sakoncentrēties ne uz ko.  "Skaidrs, ka arī kultūras lauks nav nekāda Leiputrija un arī te eksistē visdažādākā veida termiņi, nosacījumi, garās nedēļas nogales. Bet pie kāda trešā cilvēka, kurš pārtrauc savu dalību projektos un nav spējīgs darīt to, ko viņš mīl, jo nav parūpējies par savu mentālo veselību, jāsāk domāt – nu, nē, kaut kas nav labi.  Ir jāsaprot, ka cilvēks nav vienkārši cilvēka resurss, bet gan vērtība, kurai ir jāpalīdz dzīvot pēc iespējas labāk.  Vairāk klausieties epizodē. Podkāstu var klausīties arī populārākajās straumēšanas platformās – Spotify, Apple Podcasts, Google Podcasts u.c.

Interneta žurnāla “Satori.lv” redaktors Andrejs Vīksna sniedz ieskatu kultūras jomā strādājošo aizkulisēs – veiksmēs un izaicinājumos Podkāsta sākumā nedaudz aprunājamies par esošo situāciju pasaulē: “Domājot par karu Ukrainā, man šķiet interesanti, ka pašu kara fizisko realitāti mēs šeit nepiedzīvojam. Ja piedzīvojam, tad ļoti minimāli – sastopam bēgļus, cenu pieaugumus, bet, kopumā skatoties, tas nav pilnīgi nekas. Beigu beigās šis karš mums eksistē tikai informācijas telpā. Mūsu fiziskajā ikdienā patiesībā nekas daudz nav mainījies.  Lielā spriedze nāk no tā, ka informatīvais lauks un psiholoģiskā telpa, kurā mēs dzīvojam, nesakrīt ar fizisko telpu. Tad notiek sadursme, un nav skaidrs, kā vienlaikus esksistēt šajās pilnīgi pretējās pasaulēs. Pievēršoties tēmai par kultūras jomā strādājošajiem aizkulisēs:  “Man ir grūti nošķirt privāto no darba dzīves. Manas intereses un pazīstamie cilvēki gan privātajā, gan darba dzīvē lielākoties pārklājas. Es arī mēdzu pamosties nakts vidū, lai pierakstītu raksta tēmu, kas man tobrīd iešāvusies prātā. Ar saviem draugiem, kuri arī ir iesaistīti kādā kopīgā projektā, mēdzu darīt tā, ka ziņas par kavētiem rakstiem sūtu viņiem e–pastā, bet norunāju tikšanos ar viņiem Messenger, tādā veidā cenšoties nodalīt šīs divas pasaules. Bet skaidrs, ka tas tik vienkārši nestrādā.” Kā māksla eksistē šajā projektu pasaulē? Projektu ritms ir ļoti nevienmērīgs un tāds, uz ko nevar paļauties. Tev vienmēr ir nedrošības sajūta – vai tev būs iespēja šo darbu realizēt? Vai tev iedos naudu? Dažkārt daudzas lietas var sakrist vienlaikus, dažkārt nav nekā. Tāpat jocīgi ir brīži, kad tev ir ideja par to, ko vēlies darīt, seko projektu konkurss, bet tam ir savas prioritātes. Tādā gadījumā, lai tu gūtu iespēju darīt to, ko gribi, projektu konkursā ir jādabū pēc iespējas vairāk punktu. Šeit jāiemācās projektu žargons – veicināt, attīstīt, stimulēt, ieinteresēt, papildus pievilkt tam klāt pilsoniskā aktīvisma vai tamlīdzīgas tēmas.  Tajā brīdī tava lodes formas ideja tiek iestūķēta kuba veida kastē Vairāk klausieties epizodē. Podkāstu var klausīties arī populārākajās straumēšanas platformās – Spotify, Apple Podcasts, Google Podcasts u.c.

Režisore Alise Zariņa par ķermeni, dzimumu identitātēm, sievietes atspoguļojumu ekrānā, jautājumu uzdošanu un priekšstatu laušanu “Sievietes ir pieradušas uz sevi skatīties caur vīrišķo prizmu. Atrast savu identitāti bez atspēriena punkta ir neiespējami. Atskatoties vēsturē, kāds cits allaž ir definējis, kādai ir jābūt sievietei. Pieņemsim, ka šodien, 2022. gadā, tev neviens nesaka, kādai tev vajadzētu būt. Tagad tev ir jāpaņem balta lapa un jāpasaka, kas tu vēlies būt.  Taču viss, uz ko mēs jebkad esmam skatījušās, ir tas, kādas sievietes šī patriarhālā sabiedrība vēlas. [..] "Man ir tāda sajūta, ka tā pārspīlētā sevis seksualizācija man bija protesta instruments. Kaut kas man patika sajūtā, ka cilvēki caur manu apģērbu var izstrādāt viedokli par mani un tas nekādā veidā nav saistīts ar manu personību. Pēc tam savukārt ir interesanti vērot, kā cilvēku iespaidi un sajūtas mainās: tev liekas, ka esmu “vieglas uzvedības” sieviete tikai tāpēc, ka esmu konkrēti saģērbusies? Tev liekas, ka esmu nepietiekami inteliģenta savam darbam, jo man ir zaļi mati?” [..] “Šeit var rasties jautājums, vai ģērbšanās stilam, manikīram un padušu spalvām ir tik liela nozīme? Mēs taču cīnāmies par diskrimināciju, vardarbību un algām, ko jūs te ākstaties ar nagu lakām un matiem?  Es uzskatu, ka ar kaut ko ir jāsāk. Tiklīdz tu meklē jaunus veidus, kas nav pārāk pāri daroši, tas ir viens solis uz priekšu iesakņojušos standartu izaicināšanai. Vairāk klausieties epizodē. Podkāstu var klausīties arī populārākajās straumēšanas platformās – Spotify, Apple Podcasts, Google Podcasts u.c.

Diriģente Laura Štoma dalās domās un pieredzē par diriģēšanas jomu un sievietes spējām un iespējām tajā  “Es sev esmu noformulējusi tādu kā “uzticības kredītu”. Man šķiet, ka daudzi puiši skolas laikā nezina, ka viņiem tāds ir. Tas izpaužas aptuveni tā: tu iestājies vidusskolā, tu esi puisis un būtībā vēl neko neesi izdarījis, bet tev jau piedāvā darbu, aicina koros, sūta uz konkursiem, par tevi jau domā kā par jauno un daudzsološo. Tev jau sākumā iedod starta paciņu. Ja es atskatos uz savu pieredzi, man nebija šīs starta paciņas. Par katru iespēju kaut kur strādāt un uzstāties bija jācīnās ar zobiem un nagiem. Šādas situācijas raisa tevī pašā pārdomas, vai vispār ir vērts nodarboties ar šo profesiju. Tas raisa šaubas par tevis paša varēšanu. “Man šķiet, ka mēs daudz iegūtu, ja ļautu katram cilvēkam, katram dzimumam būt tādam, kāds tas ir. Ja mēs salīdzinām dažādas interpretācijas, vai mums ir interesanti salīdzināt piecas vienādas? Drīzāk interesantāk ir salīdzināt piecas dažādas.  Mūsu mūzikas vide būtu daudz krāsaināka un interesantāka, ja mēs mestu nost dzimumu priekšstatus. “Es uzskatu, ka neviens jau nevēlas kādam par spīti darīt pāri, mēs nevēlamies kādu speciāli diskriminēt, speciāli likt zemākas atzīmes, speciāli apbēdināt. Bet arī jāsaprot, ka mēs rīkojamies atkarībā no tā, kāda ir mūsu līdzšinējā pieredze, kāda ir sabiedrība un kāds ir piemērs, ko līdz šim esam redzējuši.  Mēs būtībā esam mazi datoriņi – to programmu, ko mēs zinām, tādā arī mēs rīkojamies. Vairāk klausieties epizodē. Podkāstu var klausīties arī populārākajās straumēšanas platformās – Spotify, Apple Podcasts, Google Podcasts u.c.

Jaunākajā raidieraksta epizodē režisors Linards Āboltiņš par savu pieredzi ar UDHS un autiskā spektra traucējumiem, kurus komentē psiholoģe un kognitīvi biheiviorālā terapeite Diāna Zande. Diāna Zande: "Kādreiz tika uzskatīts, ka UDHS jeb uzmanības deficīta hiperaktivitātes sindroms vai UDS jeb uzmanības deficīta sindroms ir tikai bērniem. Šodien ir skaidrs, ka šis sindroms turpinās arī daudziem pieaugušajiem, un tam ir ļoti stiprs bioloģiskais pamats. Tas iedzimst paaudzēs."  Kā saprast, vai cilvēkam ir UDHS: grūtības iesākt vai pabeigt darbus un spēt sekot plānveida darbībām; viegli darīt darbus, kas ir spontāni, bet grūti veikt pašorganizējošus uzdevumus; izteiktāk kā citiem - aizmāršība, neuzmanības kļūdas. "Katrs no šiem uzskaitītajiem parametriem konkrētā laika posmā vai dzīves situācijā ir normāls. Taču, ja cilvēks jūt, ka lielākā daļa no šīm lietām tomēr attiecas uz viņu un traucē ikdienu, tad ir vērts padomāt, vai tie nav UDHS/UDS simptomi.  Es nenosaucu visus simptomus, lai neļautu cilvēkiem pašdiagnosticēties." Savukārt Linards Āboltiņš par savu pieredzi ar uzmanības deficītu saka, kā jau jebkura cita lieta, arī UDHS ir novērojama un par to var izdarīt secinājumus, un censties nekāpt atpakaļ pazīstamos grāvjos. Linards turpina: "Līdz ar to tas, ka tev ir uzmanības deficīts, nenozīmē, ka tas dod atlaides. Tā nav lieta, ko tu ierakstīsi savā CV, un visi ar to rēķināsies. Tev ir darbs, tev ir mērķi – centies to izdarīt! Laikam ejot, esmu sapratis, ka UDHS ir aspekts, ar kuru sev nekad nebūšu garlaicīgs. Manas smadzenes vienmēr mani spēs pārsteigt nesagatavotu."  Otrā lielā tēma šajā epizodē ir autiskā spektra traucējumi. Psiholoģe un kognitīvi biheiviorālā terapeite Diāna Zande saka, ka mūsdienās notiek pāreja no autisma un aspergera jēdzienu lietojuma uz autiskā spektra traucējumiem: "Arī autiskā spektra traucējumi ir saistīti ar mūsu attīstību un bioloģiju, ar mūsu galvas smadzenēm. Šis traucējums ilgst visa mūža garumā un ietekmē, kā cilvēks saprotas ar citiem cilvēkiem, kā viņš veido sociālo mijiedarbību, vai viņam ir iztēle un tamlīdzīgi.  Tās ir noteiktas iezīmes, kas izriet no specifiskas galvas smadzeņu darbības, kuras rezultātā cilvēks pieredz pasauli nedaudz atšķirīgā veidā kā vairums cilvēku mūsu kultūrā."  Linards Āboltiņš: "Liela daļa sabiedrības dzīvo kolektīvā burbulī. Kad kāds pasaka vārdu autisms vai autiskā spektra traucējumi, viņi uzreiz iedomājas sociālās aprūpes namu, cilvēku ar noteiktu sejas formu un tamlīdzīgi, kas nav attiecināms uz mani. Tādā ziņā tas var samulsināt cilvēku, kas ar to nav saskāries. Tāpēc autiskā spektra traucējumu vietā es izvēlos teikt aspergera sindroms.  Man liekas, ka visas diagnozes tā arī būtu jāuztver – nevis kā spriedums, bet mācību grāmata par sevi." Vairāk klausieties epizodē. Podkāstu var klausīties arī populārākajās straumēšanas platformās – Spotify, Apple Podcasts, Google Podcasts u.c.

Šoreiz raidierakstā divas lielas tēmas – psiholoģiskā higiēna un seksisms –, par kurām savās domās dalās aktrise Marija Linarte “Stigma, ko manā laikā mācīja bija, ka teātrim ir jābūt visai tavai dzīvei. Bet, ja teātris ir visa tava dzīve, tu esi sūdīgs aktieris, tu esi sūdīgs režisors un scenogrāfs.  Var šķist, ka būsim labāki profesionāļi, ja nodarbosimies tikai ar savu profesiju. Taču rezultātā mēs paliksim tikai sliktāki, jo redzam tikai vienu.  Mēs neiegūstam dažādus skatījumus uz dzīvi, mums ir tikai viena pieredze, un tā pieredze nekad nemainīsies.” *** “Cilvēki bieži nesaprot, kāpēc māksliniekiem ir jāmaksā konkrētas summas? Ja režisors gatavojas filmai, viņš nevienu brīdi nav ne-darbā. Es gatavojos lomai un nevienu brīdi neesmu ne-darbā. Tu esi konstantā procesā un daudzi nesaprot, ka tas ir iemesls, kāpēc daudziem māksliniekiem ir mentālās veselības izaicinājumi – pārslodzes, trauksmes, panikas lēkmes. Pasaules pieņēmums ir, mēs finansēsim fizmatus, ķīmiķus, biologus, jo mēs fiziski redzam, ko viņi izdara, tas ir fiziski izmērāms. Bet mākslinieka darbu pat gribēdams nevar nomērīt –  Domāju, ja tādas lietas varētu fiksēt, tad atklātos, ka mākslinieki strādā gandrīz visu savu nomoda laiku. *** “Pagājušajā vasarā ar draugiem bijām pasēdēt un gāja garām puisis ar meiteni, kurai acīm redzami bija slikti. Kad sākām jautāt, vai meitene ir ko lietojusi, viņa atbildēja noraidoši: dzīvē neko lietojusi nav, šobrīd vienkārši ir piedzērusies. Taču es redzēju, ka viņa trīc, ka acu zīlītes ir palielinājušās. Mēs visi sapratām, ka šīs meitenes dzērienā tika iemesti “rūfiji” (roofies). Bet tas viss ir “okay” – ko tu pati ej, kāpēc tu atļaujies iedzert?  Šeit es runāju par to nedrošību būt sievietei. Nedrošību būt sievietei, kas grib kaut ko pateikt.  Man ir jāizvēlas – būt trauslai vai stiprai. Es nevaru būt nekas kopā. Es nedrīkstu uzvilkt svārkus un pēc tam sūdzēties, ka kāds man pievērš uzmanību. Es nedrīkstu nenēsāt krūšturi un pēc tam aizrādīt – neskaties uz manām krūtīm. Taču tas viss ir par vīriešu audzināšanu kopš bērnības.”   Vairāk klausieties epizodē. Podkāstu var klausīties arī populārākajās straumēšanas platformās – Spotify, Apple Podcasts, Google Podcasts u.c.

Šoreiz tiekamies ar Mārtiņu Stabinģi –, cilvēku, kuram patīk dažādas lietas un nepatīk sevi ielikt vienas profesijas rāmjos. Jaunākajā raidieraksta epizodē Mārtiņš dalās ar savu redzējumu par to, kas ir māksla, runā par sev tuvo anarhismu un arī citām mūsdienās pastāvošām sistēmām, tai skaitā patriarhātu. “Kurā brīdī aizraušanās kļūst par māklsu? Ja tā ir mūzika, vai tur ir jābūt klausītājam? Ja tā ir rakstniecība, vai tur ir jābūt lasītājam? Kafka savas dzīves laikā izdeva pāris stāstus. Nevienu no saviem romāniem viņš līdz galam nepabeidza, tos izdeva pēc viņa nāves. Tā ir literatūra vai pašdarbība? Kur mēs velkam robežu?” Man liekas, ka māksla ir kaut kas, ko cilvēks rada, un kas kaut kādas emocijas ir raisījis vēl vismaz vienam cilvēkam.  “Kad lasu pēdējā laika izdevumus, piemēram, dzeju, man ir sajūta, ka tas jau ir lasīts. Ir arī jaunumi, kas saistīti ar sociāli politiskām kustībām – feminisms, etniskās minoritātes un tamlīdzīgi. Viņiem tas lauks ir ļoti tukšs sakarā ar to, ka nav bijis iespēja izteikties. Manuprāt, tādi balti cisvīrieši, ko viņi interesantu vēl var uzrakstīt? Mākslas funkcijai šodien vajadzētu dot iespēju izteikties tiem, kuriem nav bijusi tāda iespēja. Ja tas netiek darīts, tad tādi džeki kā es vēl divdesmit trīsdesmit gadus rakstīs, kā viņiem sāp sirds, bet kam tas palīdzēs?” Anarhisms. Iepazīstināsi? Man šķiet, ka mēs dzīvē redzam daudzus piemērus, kuros esošās varas sistēmas nestrādā par labu vairumam cilvēku, un mēs ļoti labi spējam organizēties arī bez tām. Šādos brīžos rodas jautājums, vai tās ir vajadzīgas un vai tās spēj attaisnot savu pastāvēšanu? Nesens piemērs, Krievijas iebrukums Ukrainā. Lietuvā cilvēki pirmajā dienā saziedoja miljonu. Latvijā – nākamajā dienā. Visās Eiropas valstīs bija protesti, kuros tūkstošiem cilvēku izgāja ielās, pieprasīja tūlītēju, izlēmīgu rīcību. Es domāju, ka lielā mērā šī sabiedrības spiediena dēļ sankcijas arī ir tik smagas, kādas tās ir. Vācija vairākas dienas kaulējās. Notiek karš, cilvēki mirst, bet viņi domā par savām ekonomikām. Viņiem tas ir svarīgāk, nekā tas, ka cilvēki mirst. Taču sabiedrībai tas nav svarīgāk. Cilvēki, ar kuriem esmu runājis – vecāki, jaunāki, liberāli noskaņoti, konservatīvi noskaņoti – visi kā viens saka, jā, mēs zinām, ka visas sankcijas nāks mums atpakaļ. Tas maksās dārgi, tas būs nepatīkami, bet tas ir tā vērts, jo uz spēles ir liktas cilvēku dzīvības.  Anarhisma pamatideja ir par to, ka jebkura hierarhija, autoritāte nav attaisnojama, un šis uzdevums autoritāti attaisnot gulstas uz pašas autoritātes pleciem. Ja autoritāte nespēj sevi attaisnot, tad tā ir “jālikvidē” Vairāk klausieties epizodē. Podkāstu var klausīties arī populārākajās straumēšanas platformās – Spotify, Apple Podcasts, Google Podcasts u.c.

Klavesīniste un meditācijas trenere Gertruda Jerjomenko par dzīvi pirms un pēc meditācijas, tās nozīmīgumu ikviena dzīvē, Heartfulness meditācijas praksi un emocionālo intelektu Šis vārds – meditācija – pirms trīsdesmit gadiem varbūt asociējās ar kaut ko ļoti svešu. Taču šobrīd tas tiek pielietots bieži, sākot ar koncertiem, kuri tiek nosaukti par meditāciju, beidzot ar cilvēkiem, kuri darbojas biznesa pasaulē. Arī viņi saka, mēs meditējam, un tas mums palīdz. Pateicoties tam, ka informācija mums ir pieejama no visdažādākajiem zemes punktiem, no visdažādākajiem meistariem, šis instrumentu kopums šobrīd ir ārkartīgi liels.  Es, piemēram, dzīvoju Latvijā, bet varu mācīties pie Indijas, Amerikas, Krievijas skolotājiem un ņemt šo vērtību no visdažādākajiem resursiem.  Ja agrāk galvenais aspekts bija mūsu IQ, tad tagad ļoti daudzi piemin mūsu EQ – emocionālo intelektu. Cilvēki saprot, ka, strādājot ar cilvēkiem, pavisam noteikti ir vajadzīga savstarpējā empātija, risinājumi, kā iziet uz vienu viedokli, vienu virzienu. Kā pateikt savu viedokli, bet tajā pašā laikā dot vietu savam kolēģim, kā to visu integrēt, sintezēt.  Tāpēc ir vajadzīga noteikta atvērtība, un es domāju, ka meditācija ir viens ļoti efektīvs instruments šajā jomā.  Par meditāciju sāku interesēties 15, 16 gadu vecumā. Tajā laikā man dzīve likās diezgan pelēkās krāsās. Trūka dzīvesprieks, optimisms. Protams, arī liela slodze skolā, pietiekami daudz stresa. Bet viszīmīgākā bija tā sajūta, ka tu peldi pa straumi un tevi kā bumbiņu nes kaut kur un ka tu savu dzīvi neietekmē pilnā mērā. Vienu dienu tu kā bumbiņa atsities pret malu, tad ir sāpīgi. Nākamajā dienā tu neatsities, tad ir labi. Bet tā kopējā sajūta tomēr nav dzīves apliecinoša. Es sapratu, ka man vajag izprast lietas, paplašināt savu bildi, dzīves redzējumu. Man ļoti gribējās izprast likumsakarības pasaules kārtībā un kā lietas strādā. Es arī sapratu, ka vēlos kaut ko veikt katru dienu. Pielietot kaut kādu praksi, kas man iekšēji palīdzētu, saprotot to, ka, ja es neieraugu izmaiņas uzreiz, tās nāks, jo es tajās ieguldos katru dienu.  Kamēr mēs sevi neesam dziedinājuši, kamēr mēs paši neesam iekšēji veselīgi, tikmēr realitāte spoguļos procesus, kas mums ir iekšā. Vairāk klausieties epizodē. Podkāstu var klausīties arī populārākajās straumēšanas platformās – Spotify, Apple Podcasts, Google Podcasts u.c.