Vai kāds šeit prot paredzēt nākotni?
Laiku pa laikam atgriežamies pie šīs tēmas: vai to, ka gūsim traumu, var paredzēt? Šoreiz saruna ar psihoterapijas speciālisti, podkāsta “Runāt ar Gintu” autori Gintu Ratnieci.
Vai mēdz būt kāda izskaitļojama notikumu summa/ secība, kas noved līdz “nejaušam” kritienam? Vai visam ir vērts meklēt iemeslu un ko tas mums dod? Kāpēc cilvēki, kuri jūtas neveseli, nereti ir tik kašķīgi un īgni? Vai un kādēļ ir kāda cilvēku daļa, kuriem traumas gadās visai regulāri? Kādēļ aptuveni vienlaikus traumas gūst vairāki ģimenes locekļi? Kuros dzīve brīžos filmu “Pollianna” vērts skatīties katru dienu? Kā čubināšana, garšīgs ēdiens, harmoniska vide un labs miegs palīdz pēc operācijas? Vai traumatologam, ortopēdam Andrejam Peredistijam šajā jautājumā ir taisnība? Kāds traumai vai pēc-operācijas periodam sakars ar sērošanu? Kā dusmas šajā laikā padarīt lietderīgas? Un - kam dzīve labāka: intravertiem vai ekstravertiem?