Brīvības bulvāris

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar poļu vēsturnieku un publicistu, cilvēktiesību aktīvistu un 70. gadu disidentu Polijā Adamu Mihņiku. Par to, ko varam darīt situācijās, kad ārējais ļaunums pārsteidz, par Ukrainu un Eiropas solidaritāti, 20. gadsimta vēstures līdzībām ar mūsdienām un vēstures sniegtajām mācībām. 2014. gadā poļu vēsturnieks, disidents un antikomunistiskās opozīcijas dalībnieks un tobrīd "Gazeta Wyborcza" galvenais redaktors Adams Mihņiks un zviedru laikraksta "Dagens Nyheter" redaktors Pēters Volodarskis izplatīja atklātu vēstuli Eiropas Savienības valstu vadītājiem ar aicinājumu uzsākt apņēmīgu un vienotu pretošanos Putina agresīvajai politikai. Viņi aicināja, ka saliedēšanās pret Putinu ir vienīgā reāla atbilde uz Ukrainas krīzi. Mūsu viesis šodien ir Adams Mihņiks - disidents, leģendāra Polijas opozīcijas personība un kādreizējais "Gazeta Wyborcza" galvenais redaktors. Jūsu atklātā vēstule ir rakstīta pirms 10 gadiem. Kādēļ jūs toreiz nesaklausīja? Adams Mihņiks: Es domāju, ir cita situācija, politika, un cita komentētāja situācija. Es toreiz uzstājos kā komentētājs, analītiķis. Tas pirmkārt. Otrkārt, manuprāt tomēr Eiropas Savienības reakcija uz Putina pilna mēroga karu pret Ukrainu ir lielāka, nekā es varēju cerēt. Būtībā teju visas Eiropas Savienības dalībvalstis nosodīja Putina agresiju. Patiesībā gan morālā, gan diplomātiskā, gan materiālā palīdzība no Eiropas tomēr pienāca. Var teikt, tā nebija tāda, kādu varētu vēlēties, bet tomēr Ukraina nebija atstāta viena. Tā ir pavisam cita situācija, nekā – kā mēs atceramies – padomju laikos, kad bija padomju intervence Budapeštā, pēc tam – padomju intervence Prāgā. Patiesībā toreiz Eiropa izrādīja zināmu bezspēcību. Tomēr tagad kaut kāda reakcija bija, un tā bija spēcīgāka, nekā daudzi gaidīja.  Es neesmu pārāk optimistisks, ja runa ir par demokrātiskās Rietumu pasaules reakciju. Neesmu optimists tādēļ, ka zinu – ja kāds normāli dzīvo, viņš negrib ar to visu riskēt un izvēlas neiesaistīties palīdzībā cilvēkiem, kas atrodas Putina impērijas rokas stiepiena attālumā. Tomēr šī reakcija bija.  Tā šobrīd ir izšķiroša, jo daudz ir atkarīgs no tā, kā galu galā izlems Amerikas Savienoto Valstu kongress. Amerikā ir tāda pretējo viedokļu sadursme... Bet to jau mēs zinām no vēstures... Zinām, ka Rūzveltam, lai iesaistītos karā ar Hitleru, vajadzēja gaidīt uz Perlharboru, uz Japānas uzbrukumu ASV. Amerikā izolacionisma un tāda imperiāla egoisma tendence ir ļoti spēcīga. Bet šobrīd situācija šķiet šāda – Ukraina lieliski cīnās, mūsu valstis – Latvija, Lietuva un Igaunija – kopīgi atbalsta Ukrainu. Arī Polija atbalsta Ukrainu. Tā ir vienīgā tēma Polijā, kas neattiecas iekšējo politisko konfliktu. Ukrainas jautājumā nav lielu iekšēju strīdu. Visi – gan valdība, gan opozīcija sacenšas, kura vairāk palīdzēs Ukrainai, atbalstīs Ukrainu.  Ja jūs jautājat, kāpēc Rietumu galvaspilsētas neieklausījās – tas ir tādēļ, ka tām bija cita situācijas diagnoze. Tās šo situāciju redzēja citādāk. Poļiem ir rusofobu viedoklis. Un līdz zināmai pakāpei tas ir pamatots. Polijā ir daudz rusofobu, bet šodien – vēl vairāk nekā pirms tam. Bet tas nenozīmē, ka poļiem nekad nav taisnība. Rietumi – Parīze vai Londona skatās daudz skeptiskāk uz to, ko poļi runā par Krieviju. Taču es domāju, ka šodien skaidri redzams – Putins pats ar savu rīcību pārliecināja Rietumus, ka ir bīstams. Vai tagad, kad ir noticis plaša mēroga iebrukums Ukrainā, mēs varam teikt, ka šī saliedēšanās ir notikusi, ka Eiropa ir sapratusi, Eiropas Savienības līderi ir sapratuši? Adams Mihņiks: Nekad nav tā, lai nebūtu vēl labāk. Protams, nav tā, kā mēs gribētu, lai būtu. Ukraina joprojām lūdz palīdzību, un tai palīdzība ir jāsaņem lielākā apjomā. Jo Ukrainai tā patiešām ir pēdējā iespēja apturēt, bloķēt Putina agresīvo imperiālismu.  Ja tomēr Ukraina šo karu zaudēs, nākamā būs Moldova, un pēc tam jau mūsu valstis – Igaunija, Lietuva, Latvija un Polija. Mēs rindā esam nākamie. Un, protams, nav zināms, ko darīs Putins, jo viņš ir neparedzams psihopāts.  Tāpat nebija iespējams paredzēt, ko darīs Hitlers. Tā bieži vien ir rīcība pretēji veselam saprātam. Nav zināms, kā būtu izvērsies karš, Otrais pasaules karš, ja Hitlers nebūtu uzbrucis Padomju Savienībai. Nav zināms, kā būtu izvērsies karš, ja Japāna nebūtu uzbrukusi Amerikas Savienotajām Valstīm. Un nav zināms, kā beigsies šis karš. Droši ir tikai tas, ka Putins parādīja – pirmkārt, ka Krievija ir neparedzama – viņš pats ir neparedzams. Un, otrkārt – tikpat būtiski – parādīja Krievijas vājumu.  Karš ilgst divus gadus. Un ko tas Krievijai devis? Izolāciju no pasaules. Krievija kļuvusi par planētas slimo cilvēku. Agresīvu, ļaunu, nežēlīgu un tādu, kas neraisa ne mazāko uzticību. Putins ir Krievijas lāsts. Putinu gāzt var tikai Krievija. Bet, ja Ukraina šo karu nezaudēs, tas būs impulss Putina opozicionāriem.  Adams Mihņiks, poļu vēsturnieks, publicists, cilvēktiesību aktīvists un bijušais politiskais ieslodzītais, bija viena no vadošajām figūrām Polijas opozīcijas kustībā 20. gadsimta sešdesmitajos gados. Viņš bija viens no studentu protestu līderiem 1968. gadā, kustības "Solidaritāte" un Leha Valensas padomnieks. 1989. gada maijā viņš izveidoja laikrakstu "Gazeta Wyborcza", kas ir ar lielāko tirāžu Polijā, un kļuva arī par šī laikraksta galveno redaktoru. 1989. gadā. Mihņiks bija viens no tiem, kurš iestājās par Ukrainas brīvības tiesībām. 90. gados regulāri publicējas izdevumos "Der Spiegel", "The Washington Post", "Le Monde". Mihņiks ir arī Minesotas, Mičiganas un Jaunās skolas ASV goda doktors. Izdevums "Financial Times" 2006. gadā viņa nosauca starp 20 pasaulē ievērojamākajiem žurnālistiem.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar poļu vēsturnieku un publicistu, cilvēktiesību aktīvistu un 70. gadu disidentu Polijā Adamu Mihņiku. Par to, ko varam darīt situācijās, kad ārējais ļaunums pārsteidz, par Ukrainu un Eiropas solidaritāti, 20. gadsimta vēstures līdzībām ar mūsdienām un vēstures sniegtajām mācībām. Adams Mihņiks, poļu vēsturnieks, publicists, cilvēktiesību aktīvists un bijušais politiskais ieslodzītais, bija viena no vadošajām figūrām Polijas opozīcijas kustībā 20. gadsimta sešdesmitajos gados. Viņš bija viens no studentu protestu līderiem 1968. gadā, kustības "Solidaritāte" un Leha Valensas padomnieks. 1989. gada maijā viņš izveidoja laikrakstu "Gazeta Wyborcza", kas ir ar lielāko tirāžu Polijā, un kļuva arī par šī laikraksta galveno redaktoru. 1989. gadā. Mihņiks bija viens no tiem, kurš iestājās par Ukrainas brīvības tiesībām. 90. gados regulāri publicējas izdevumos "Der Spiegel", "The Washington Post", "Le Monde". Mihņiks ir arī Minesotas, Mičiganas un Jaunās skolas ASV goda doktors. Izdevums "Financial Times" 2006. gadā viņa nosauca starp 20 pasaulē ievērojamākajiem žurnālistiem.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar vēsturnieku, politologu un Krievijas politikas ekspertu Kārli Daukštu par Krievijas prognozējamību, par globālo karu un Ukrainas kara ilgstamību un Latvijas iespējām iemantot vēstures subjekta lomu. "Putins faktiski ir tas pats Hitlers, kurš ir ievedis krievu tautu tādās pašās nelaimēs, kā to izdarīja Hitlers. Viņš ir uzsācis karu, kurš nekad nebeigsies. Lai kādi būtu šīs dienas rezultāti, piemēram, Hersonas ieņemšanā – ukrainis nesamierināsies ar savas valsts zaudēšanu nekad. Pat vislabākajās cerībās, kas Putinam ir, ka viņš iekaros visu Ukrainu," vērtē Kārlis Daukšts. "Partizānu karš ir mūžīgs un nekad nebeigsies, līdz pēdējam ukrainim. Tāpēc es uzskatu, ka šis karš, kas ir tāds asais kara periods, var beigties arī dažu gadu laikā, var beigties arī ļoti drīz, jo tikai ar vienu telefona zvanu to var izbeigt pats Putins. Jūs domājat, ka puses sēžas pie sarunu galda un izsaka tādu versiju, ka ir tā kā tāds Somijas variants, kad somi atdeva Karēliju, lai saglabātu savu neatkarību. Tāda versija ir. Uz to spiež Ukrainu, ļoti spēcīgi spiež Amerikas Savienotās Valstis, arī dažas Eiropas valstis, daži biznesmeņi, lieli biznesmeņi, kuri ir Rietumos, ka “ko jūs spurojoties? Mums ir izdevīgāk tirgoties ar Krieviju"." 24. februārī pagāja divi gadi kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Krievijā ieslodzījumā nogalināts Krievijas opozīcijas līderis Aleksejs Navaļnijs. Šķiet, ka pasaule, kurai nebija skaidrs, kas ir Krievija un tās politiskie mērķi, šo divu gadu laikā to ir atskārtusi. Vai šie divi gadi tuvina Ukrainu uzvarai un ko mēs varam zināt jaunu par Krieviju? Jūs ilgus gadus uzskatīja par vienu no Krievijas ekspertiem Latvijā. Vai jūs varat teikt, ka jūs tagad saprotat Krieviju, jo pirms dažiem gadiem intervijā teicāt: "Es domāju, Krievija ir tāda mīkla, kuru līdz galam nevar atminēt." Vai mēs varam teikt, ka viņa tagad ir atminēta? Kārlis Daukšts: Esmu pilnīgi pārliecināts, ka šinī laikā un šinī periodā un vispār uz zemeslodes ir maz cilvēku, kuri var apgalvot, ka viņi izprot Krieviju. Ļoti maz. Arī paši krievi līdz galam sevi neizprot, jo viņi tā arī uzskata. Viņu vēsturiskā piemiņa saka par to, ka mēs esam noslēpumaina dvēsele. Un šo noslēpumaino dvēseli, manuprāt, var atklāt tikai tad, ja redz šīs dvēseles darbību. Un darbība bieži vien ir tāda, ka vērotājs sliecas domāt, ka tīra šī dvēsele pilnīgi nav. Bet viņa ir neaprēķināma, viņa ļoti strauji var mainīt jebkādu savu noslieci, jebkādu savu dimensiju. Tāpēc es domāju, ka šeit ar apgalvojumiem par izpratni nevajadzētu steigties un nevajadzētu tos pārspīlēt. Bet neizpratne pirms kara par to, kas ir Krievija, un neizpratne par to, ko viņi dara kara laikā, tur ir atšķirība? Kārlis Daukšts: Tur ir atšķirība tā, ka mēs runājam patlaban par Krievijas vēsturi lielās dimensijās, tad, kad mēs sakām, ka nevar to izpētīt. Bet lieta tāda, ka, manuprāt, ir Krievijā veidojusies nevis situācija, kur ir kaut kāds, teiksim, režīms - Putina režīms, bet ir veidojusies situācija, ka Putina ietekmē sāk veidoties ohlokrātija. Tā ir impēriska pūļa vara, kura sevi nostāda kā tādu, kurai ir tiesības valdīt bijušajā impērijā. Ka viņi ir aizskarti, ka viņiem kaut kāds nepilnvērtības komplekss tiek uzspiests un viņi no tā gribētu atbrīvoties. Un šī ohlokrātija, manuprāt, patlaban ietekmē. Tā ir tā pati līdzība: kas kustina sunim asti, vai nu suns, vai aste sāk kustināt suni. Un, manuprāt, patlaban situācija Krievijā ir taisni tāda, ka Putins, darbojoties savās interesēs un savu, tā sakot, līdzskrējēju interesēs, ir spiests atskatīties uz Krievijas šīs sabiedriskās domas, es pat teiktu, impēriskās domas, esamību Krievijā. (..) Es varbūt atkārtošos, bet, manuprāt, ka Krievijas faktiski ģeopolitiskajā struktūrā, domāšanas stilā plašumam, telpai, milzīgajiem valsts apmēriem ir tāda kā noteicošā apziņas forma. Viņi sevi uzskata par lielu tautu, par atsevišķu civilizāciju tikai tāpēc, ka viņiem ir šī milzīgā, nepārvaldāmā teritorija, kuru viņi vienlaicīgi arī cenšas vēl paplašināt. Varbūt atceraties slaveno Putina tikšanos ar mazu zēnu, kurš teica, kur beidzas Krievija? Tad viņš atbildēja, ka Krievija nekur nebeidzas. Un, manuprāt, ka patlaban mēs varam runāt par tādu situāciju, ka viena daļa Krievijas politologu, piemēram, kuri uzskata, ka Krievija ir civilizāciju civilizācija, viņi saista šo telpisko plašumu ar savas dvēseles plašumu, ar savu uzskatu plašumu un nepieciešamību uzspiest savu šo skatījumu pārējai pasaulei. Kārlis Daukšts bijis ilggadējs Latvijas Universitātes mācībspēks, Latvijas Policijas akadēmijas prorektors, asociētais profesors, Baltijas Starptautiskās akadēmijas emeritētais profesors, viens no Latvijas politikas zinātnes ekspertiem Krievijas vēstures un politikas jautājumos, specializējies ģeopolitikas, jaunāko laiku diplomātijas vēsturē.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar literatūrzinātnieci un mediju teorētiķi, Rīgas Stradiņa universitātes asociēto profesori Ilvu Skulti par to, vai pastāv mediju brīvība mūsdienu informatīvajā telpā un kā mākslīgais intelekts ietekmē to, kā mēs uztveram mediju sniegto informāciju. "Es, runājot par medijpratību, vienmēr pievēršu uzmanību tieši tam, ka atbildība slēpjas visdažādākajos līmeņos. Atbildība ir saistīta ar šo brīvību. Brīvība un atbildība, manuprāt, tajā kodā, kas tika ielikts jaunajos laikos, 17. gadsimtā topošajos tā laika jaunajos medijos, respektīvi, presē, ir vienmēr saistīta ar atbildību, un to nevar atkārtot par daudz, jo to mēs neapzināmies," norāda Ilva Skulte. "Arī lietotājs ir atbildīgs. Arī mediju īpašnieks ir atbildīgs. Jebkurš politiķis ir atbildīgs par to, ko viņš saka. Un, ja viņš saka nepatiesību, mūsdienās daudzi politiķi saka vienkārši to, ko viņi zina, kā nav, manuprāt. Es nevienu negribu apvainot, jo man nebūs piemēru, bet es domāju, mēs varētu atrast tādus piemērus, kur politiķis saka, ko viņš ļoti labi zina, ka tā nav." Mēs dzīvojam laikmetā, kad dažādu mediju loģikas caurauž katru mūsu sociālās dzīves darbību. Mediju brīvība 80. gadu beigās un mediju brīvība mākslīgā intelekta attīstības uzplaukumā, iespējams, ir divas dažādas pasaules. Kā tu raksturotu, kas ir tas laikmets vai kam vēsturiski šis laikmets attiecībā uz medijiem un tām izmaiņām, kas notiek, ir līdzvērtīgs, Gūtenbergam vai kaut kam citam? Ilva Skulte: Es teiktu, ka tas ir 17. gadsimts, kad radās pirmie laikraksti un vispār periodika. Tad, kad cilvēki, pirmkārt, pierada pie tā, ka viņiem ziņas par aktualitātēm piegādā sākumā reizi mēnesī, pēc tam - nedēļā, vēlāk - dienā. Piegādā īsas, salīdzinoši viegli saprotamas ziņas par to, kas notiek apkārt, tādējādi arī veidojot priekšstatu par sabiedrību kā tādu. Jo pirms tam tādi līdzekļi nebija pieejami. Bet vai šis ir kaut kāds īpašs laikmets, kas notiek, tavuprāt, vai mēs to nevaram vēl nevaram noformulēt attiecībā uz mediju izmaiņām? Ilva Skulte: Es domāju, ka ir ļoti grūti noformulēt, kāds laikmets tas ir cilvēkiem, kas dzīvo tajā laikmetā iekšā. Un tā ir viena no lietām, kas jāsaprot, ka mēs esam procesā, un tas process, atkarībā no tā, kā mēs uz to gribam paskatīties, var ilgt varbūt pāris gadus, kamēr, piemēram, tiek ieviests kāds mediju tips vai kāda jauna aplikācija uzņem apgriezienus. Bet tas var arī aizņemt pusgadsimtu vai gadsimtu. Un, iespējams, mēs esam tādā laika posmā, kas aizsākās ar fotogrāfijas vai vismaz radio un televīzijas vai kino pirmsākumiem 19. gadsimta beigās. (..) Manuprāt, medijpratības galvenā loma, kāpēc es vispār esmu šeit un kāpēc man patīk par medijpratību runāt, ir patiešām saprast mediju darbību pēc būtības - gan šo mediju kā mediatoru vispār, gan arī klasisku vai mazāk klasisku plašsaziņas mediju darbību. Jo šeit, manuprāt, darīšana ir ar industriju, kurā viss notiek pēc noteiktiem formātiem, un, ja tu esi labi apguvis formātu, tad satura variācijas ir minimālas. Tieši tur, manuprāt, slēpjas arī šīs te viltošanas. Mēs vēl neesam sākuši runāt par dziļviltojumiem (deepfake). Tās ir tādas datorizācijas pakāpes viltojumi - gan video, gan foto, gan dažādi citi, kur cilvēks bez tehnoloģiska pastiprinājuma vai tādas īpašas pieredzes šajā jomā nemaz nevar noteikt, ka tas nav tas, ko tu redzi, vai ka šis cilvēks, teiksim, nav to teicis. Tāpēc man liekas, ka to akcentu vajadzētu pārvirzīt nevis uz to, ka mēs brīnāmies, ka tā ir, jo tā vienkārši ir. Kā jau es norādīju, preses pīles jau pirmsdatora laikmetā sen ir pierādījušas to, ka tas nav grūti viltojams tieši šīs industrializācijas dēļ, industriālās ražošanas dēļ, manuprāt. Bet tas, kam vajadzētu pievērst uzmanību, ir tas, ka katram cilvēkam pašam būtībā šajā situācijā, kurā tomēr daudz kas mainās, viss notiek ļoti ātri, vajadzētu būt tiem vārtiem, kas ir ciet, pirms viņš nav pārliecinājies par tās informācijas objektivitāti vai vispār - apstājies, ievilcis elpu un padomājis par to, vai kāds šāds avots varētu būt kaut ko šādu teicis un vai vispār šai ziņai klāt ir avots, kurš to ir teicis, kurš to ir sācis izplatīt. Ilva Skulte ir literatūrzinātniece, mediju teorētiķe. 1999. gadā ieguvusi filoloģijas doktora grādu Latvijas Universitātē, aizstāvējusi disertāciju "Personu vārdi Bībeles tulkojumos latviešu valodā". Ilva Skulte ir Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātes asociētā profesore un studiju programmas vadītāja. Daudzu publikāciju autore laikrakstā "Kultūras Forums", aktīvi pievērsusies Latvijas prozas un dzejas interpretācijai. Viņas raksti par latviešu literatūru un dažādiem teorētiskiem jautājumiem lasāmi Latvijas Universitātes rakstu krājumos "Mūsdienu literatūras teorijas" un "Latviešu literatūra".

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar socioloģi Intu Mieriņu par savstarpējo uzticēšanos sabiedrībā un uzticēšanos politikai, par politiskajām attieksmēm un to, kā tās veidojas, par sociālo mediju radīto spriedzi publiskajā diskusijās. Kas ir politiskās attieksmes, kāpēc vieni domā, ka ir konservatīvi, citi domā, ka viņi ir labēji, bet patiesībā ir kreisi; vai un kā mēs mantojam savas politiskās pārliecības, kā iegūstam to, ko ieraugām, reizi mēnesī skatot politisko partiju reitingus, un kā mēs tajos atpazīstam sevi? „Man liekas, tā lauku skolu situācija ir tipisks gadījums, kas labi raksturo sabiedrības politiskās attieksmes un attiecības ar varu,” vērtē Inta Mieriņa. „Mums pašiem bija pētījums (Latvijas Universitātes) Filozofijas un socioloģijas institūtā pirms dažiem gadiem ar Norvēģijas grantu atbalstu, kur mēs analizējām Latvijas mazās lauku skolas un tieši to situāciju, kas tur notiek, kas notiek, kad skola tiek aizvērta, kad tā netiek aizvērta, bija arī šis modelis, kad skola ir kā multifunkcionāls centrs un skola mēģina kaut kā izdzīvot, izmantojot visādas metodes. Mēs arī salīdzinājām ar Norvēģiju, mēs braucām uz turieni, mēs runājām ar šiem skolotājiem, ar pašvaldības cilvēkiem, ar vecākiem un tā. Tas, ko tas pētījums parādīja, ka laukos skola nav tikai izglītības iestāde, laukos šī skola ir kopienas centrs, tas ir kaut kas, ko cilvēki uztver ļoti sāpīgi, jo būtībā tā ir kā kopienas sirds un tā sajūta bieži vien cilvēkiem ir tāda, ka, ja šī skola tiek aizslēgta, tad būtībā tas ir kā simbols, ka nu viss, vienkārši viss, dzīve apstājās, vairs te neviens nebrauks dzīvot, vienkārši tā sirds ir izrauta. Sakiet, ka tā ir subjektīva uztvere, bet arī šai subjektīvai uztverei ir nozīme. Līdz ar to, teiksim, arī varbūt dažkārt nāk no ministrijas puses komunicējot, kas runā par to, ka statistika rāda, ka Latvijā… Izglītības kvalitātes rādītāji? Jā, izglītības kvalitātes rādītāji. Protams, ir taisnība tas, ka Latvijā finansējums uz vienu skolēnu ir lielāks nekā vidēji Eiropas Savienībā, kas, protams, nozīmē, ka ir salīdzinoši dārgi uzturēt šīs lauku skolas. Vienkārši komunikācija, ja runā, teiksim, par to kvalitāti un tā, tas iet garām, mēs tā kā runājāmies otram garām un cilvēki vienkārši to uztver pavisam savādāk, un rodas vienkārši šī nesapratne starp ierēdņiem, starp ministrijām un starp šiem reāliem cilvēkiem, kas ar to strādā.” Kad vērojam, piemēram, politisko partiju reitingu izmaiņas, spriežam, kā viens vai otrs notikums ir ietekmējis šos reitingus krasi vai mazāk. Atšķirībā no, piemēram, vērtībām, ko socioloģijā uzskata, ka tās mainās ļoti lēni, ar politiskām attieksmēm ir savādāk. Inta Mieriņa: Atkarībā no tā, par kādām politiskajām attieksmēm mēs runājam. Ja mēs skatāmies uz tādām attieksmēm, kā politiskā uzticēšanās, tā ir lieta, kas var mainīties ļoti strauji. Viens notikums un... Mēs arī redzējām, kas notika, piemēram, Covid kontekstā. Covid bija viena no lietām, kas vēl vairāk sagrāva sabiedrības uzticēšanos politiķiem. Kā šis jautājums tika komunicēts, varbūt ne vienmēr tik veiksmīgi. Mēs vienkārši redzējām aptaujās, ka šī politiskā uzticēšanās, kas jau bija zema, ir vēl vairāk nokritusi. Bet ir citas politiskās attieksmes, ko literatūrā sauc par simboliskām jeb dziļi iesakņotām attieksmēm, kā, piemēram, attieksme pret sistēmu, attieksme par demokrātiju. Vai tu uzskati, ka šī ir labāka sistēma, vai tu labāk vēlētos kaut ko citu? Tas ir tas, kas tik ātri nemainās. Tas arī ir pareizi, jo uzticēšanās ir kā jutīgāks indikators. Piemēram, valdības nāk un iet, un atkarībā no tā, kas ir pie varas, attiecīgi arī cilvēkiem šī uzticēšanās palielinās, vai samazinās. Kaut kādi lēmumi, kas tiek pieņemti, es nezinu, teiksim, viendzimuma pāru regulējums vai kaut kas tamlīdzīgs kaut kādā daļā sabiedrības tas pavilks uz augšu, kaut kādā - uz leju. Tā kā, tas viss mainās, un tas ir normāli, un tā tam ir jābūt, tā ir normāla daļa no politiskā procesa. Vēl viena lieta, runājot tieši par šo attieksmju noturīgumu, dažkārt ir izskanējusi arī doma, es zinu, ka bijušais prezidents Levits runāja par to, ka šī neuzticēšanās politiķiem, ka tas varētu būt saistīts ar padomju mantojumu, ka mēs esam pieraduši neuzticēties varai. Tā bija viena no manu pētījumu tēmām, kur arī es analizēju, kā tad ir, vai tā ir vai nav, un, izmantojot diezgan sarežģītas arī statistiskas metodes, man arī izdevās parādīt to, ka attiecībā uz uzticēšanos politiķiem, politiskajām partijām, ka pilnīgi noteikti, ka tā nav. Cilvēka viedoklis atspoguļo to, ko viņi domā par šo partiju darbu. Taču attiecībā uz politiskajām kompetencēm, uz interesi un izpratni par politiku, tur gan mēs redzam zināmā mērā šo padomju mantojumu. Tās paaudzes, kas ir augušas varbūt vairāk ne tikai padomju laikos, bet, kas ir interesanti, arī tās, kas ar politiku socializējušās juku laikos deviņdesmitajos gados, tur mēs vairāk redzam priekšstatu, ka es īsti neorientējos politiskajos notikumos, un izpratne par politiskiem notikumiem ir mazāka. Un tas iet līdzi cauri paaudzēm. Nevis, ka tas tiek pārmantots, bet tas vairāk ir paaudzei, kurai ir šī tiešā pieredzē, dzīvojot Padomju Savienībā. Inta Mieriņa: Ne tikai Padomju Savienībā. Tas ir atkal viens nepareizi iesakņojies priekšstats, ka mantojums nāk tikai no padomju laika, ka padomju laiks bija tas, kas bija sliktais, ka kaut kādā veidā iedragāja uzticēšanos, iedragāja visus mūsu uzvedības, kultūras modeļus un tā tālāk. Bet faktiski tas, ko arī mūsu pētījumi parāda, ka juku laiki deviņdesmitajos ne ar ko nebija labāki tādā ziņā, ka tie arī ir atstājuši ļoti negatīvu iespaidu. Respektīvi, izveidojuši diezgan stabilu politisko attieksmi, kuru mainīt ir grūti. Inta Mieriņa: Daudzi runā par to, kā mēs varam to mainīt, kā mēs varam veicināt šo uzticēšanos - kaut ko stāstīt, kaut ko, skaidrot. Tas, ko es gribu teikt, ka lielā mērā priekš daudziem tas jau ir par vēlu, jo tā ir bērnība, jaunība, kad šī uzticēšanās sajūta bērnā tiek ielikta. Un tāpat arī skolās. Ja runā par skolām, mums vienmēr Latvijā ir bijis kaut kā ļoti liels... Es nesaku, ka to nevajag, bet vienkārši mums ir ļoti liels uzsvars, mēs esam likuši tā kā uz pjedestāla šis eksaktās zināšanas, ka mums vajag matemātiku mācīt, vajag fiziku mācīt, vajag visu darīt. Jā, to visu, protams, vajag, bet, ja mēs skatāmies, kas notiek arī Rietumvalstīs, daudz lielāks uzsvars tiek likts uz sociālajām prasmēm, uz vērtību audzināšanu un tamlīdzīgi. Tai skaitā uz uzticēšanos, tai skaitā uz solidaritāti, toleranci, izpratni vienam pret otru. Mēs nepietiekoši esam to novērtējuši arī skolu sistēmā. Inta Mieriņa ir Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes asociētā profesore, Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece un Diasporas un migrācijas pētījumu centra direktore. Viņas specializācija ir politiskā socioloģija, un viņa ir plaši pētījusi migrāciju un integrāciju, sociālo kapitālu un sabiedrisko labumu, politiskās attieksmes un rīcību, kā arī jauniešus un izglītības jautājumus. Stažējusies Vācijā, Dānijā, Polijā, piedalījusies kā pētniece daudzu starptautisku projektu realizācijā.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Mārtiņu Vaivaru, uzņēmēju, kurš strādā ar mākslīgā intelekta tehnoloģijām, kritiskās domāšanas kustības „quotudoma.lv” izveidotāju par etnosiem mūsu sabiedrībā un to identitāti, piederības izvēlēm, etnisko spriedzi kā politikas instrumentu. Latvija ir multietniska demokrātiska valsts, kuras pēdējie 30 gadi kopš valstiskuma atjaunošanas ietver arī mēģinājumus saprast, kas tad ir tā nācija, kas mūsu valsti veido, kas ir vēstures neirozes, kas mums ir iekšēji piemītošas, un kas ir tās, ko mūsu valsts ārējais ienaidnieks veicina. Par to saruna ar Mārtiņu Vaivaru, kurš Oksfordas universitātē filozofiju, politiku un ekonomiku. "Kas ir vāja sabiedrība? Vāja sabiedrība ir sabiedrība, kas ir ļoti polarizēta, kurā ir ļoti ekstrēmi viedokļi, cilvēki viens ar otru nerunā, cilvēki viens otru ienīst, viņi viens otru nesaprot. Vāja sabiedrība ir tāda, kurās ir ļoti noplacinātas dažādas sabiedrībai svarīgas institūcijas," sarunā norāda Mārtiņš Vaivars. "Vai mums ir dažāds "Tik Tok", "Twitter", citu kanālu saturs, kas gan ļoti polarizējošs, ekstrēms, gan arī dažādas valstij svarīgas institūcijas noniecinošs? Protams, ka mums ir. Mums ir ļoti daudz un ir ļoti grūti saprast, kas no tā ir tā autentiskā daiļuma, kas ir šī te varbūt sistemātiski tā kā amplificētā paplašinātā daļa. Tas, ko, manuprāt, Krievijas propaganda ļoti bieži dara, ir, ka viņi sagaida kādus diezgan organiskus notikumus, kas mazliet šķeļ sabiedrību, teiksim, ASV… Nu haosa eksports jau bija viņu eksportprece oficiāli atzīta. Jā, viņi sagaida kaut kādu organisku notikumu, par ko, teiksim, latvieši būtu dusmīgi vai ASV tas būtu tas, ka bija tā Džordža Floida slepkavība, kur policists viņu nogalināja, un tad viņi ļoti iesaistās, lai šīs te dusmas uzgrieztu uz 200, dažādos veidos. Man, protams, nav datu, bet es tiešām ticu, ka, visticamāk, Izraēlas - Palestīnas konfliktā arī kaut kas tāds šobrīd notiek." Nesen portālā "Satori" rakstīji, ka Latvijā ir klātesoša zema līmeņa etniskā spriedze, un to var novērot gan Saeimas debatēs, gan priekšvēlēšanu kampaņās un pat faktā, ka nozīmīgai daļai Latvijas pilsoņu ir maz tuvu draugu no citām etniskām grupām. Zema līmeņa etniskā spriedze - kas tas īsti būtu un cik lielā mērā tā ir problēma? Mārtiņš Vaivars: Kopumā Latvija nav nemaz tik sliktā vietā, kā reizēm kādās politiskās sarunās varētu likties. Jo pasaulē, protams, ir ļoti daudz vietas, kur ir daudz vardarbības starp etniskām un starp reliģiskajām grupām. Latvijā kopumā tas 30 gadu laikā kopš neatkarības atjaunošanas īsti nav noticis.  Teikt, ka Latvijā nav etniskās spriedzes, manuprāt, ir pārspīlējums. Tomēr to var just dažāda veida politiskajā retorikā, ko tu dzirdi no dažādiem ekstrēmākiem spēkiem. To var just dažādos mītos, kurus tu vari novērot tad, kad tu runā ar dažādu Latvijas etnisko grupu pārstāvjiem. Nesen lasīju pētījumu, ka kopumā apmēram ceturtdaļai līdz trešdaļai Latvijas pilsoņu, it īpaši latviešu daļā, nav neviena krievu-latviešu drauga, tuva drauga, ne tikai kolēģa, ar kuru apspriest dažādus intīmus politiskus jautājumus. Tā ka es teiktu, ka maza līmeņa spriedze noteikti ir. Kādēļ tā ir problēma? Jo tas veicina dažāda veida ekstrēmāku politiku, tas noteikti veicina dažāda veida populismu, kas noved pie lēmumiem, kas Latvijai nav optimāli. Kopumā, es teiktu, ka saliedēta valsts, kur cilvēki viens otru saprot, spēj darboties kopā, noteikti ir arī drošāka valsts.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Latvijas Ārpolitikas institūta direktoru Kārli Bukovski par Eiropas vienotības problēmu Ukrainas karā, par kara iznākumu Ukrainā, Krievijas scenārijiem Baltijā un ASV prezidenta vēlēšanām un to ietekmi uz Rietumu palīdzību Ukrainai. "Tūlītēji draudi no Krievijas puses nav nevienai no Eiropas Savienības vai NATO valstīm, un to ir vērts atcerēties," atzīst Kārlis Bukovskis. Otra lieta ir tas, ka mēs šeit esam pieraduši un mēs esam jau mobilizēti, un šobrīd pārbūvējam un būvējam vēl tikai aizsardzības sistēmas un aizsardzības robežas pret potenciālu Krievijas, Baltkrievijas vai Krievijas caur Baltkrieviju, vai Krievijas un Baltkrievijas apvienotās valsts uzbrukumu mums kādā brīdī, kas varētu varbūt notikt. Bet Rietumvalstīs, tanī pašā Vācijā, Nīderlandē un daudz kur citur, papildus budžeta resursu veltīšana karam, par kuru trīs paaudžu garumā cilvēki jau bija aizmirsuši un viņiem tā nav realitāte, tas ir aptuveni no sērijas – tas kaut kur citur notiek, tas nenotiek pie mums. Viņiem faktiski šis ir atgādinājums par to, ka, nē, ziniet ko, izskatās, ka tas var notikt arī šeit, ja mēs negatavosimies. Šīs citu Rietumvalstu sabiedrību mobilizēšanai domātās ziņas vai noplūdušie dokumenti, vai kaut kas tamlīdzīgs, mums nevajadzētu šos uzreiz automātiski uztvert, ka tā arī piepildīsies, tie tiešām ir domāti, lai, iekustinātu dramatiskā veidā atbalstu Ukrainai un arī pašiem savu militāro kapacitāšu celšanai, pārliecināt sabiedrību, pateikt sabiedrībai to, ka nu, ziniet, diemžēl nav tie apstākļi vairs tādi, kur mēs varam militārajam budžetam nekādu naudu neveltīt. Lūk, tas ir primārais. Otrs ir tas - ja tu pats sevi nesargāsi, tad neviens cits tevi arī nesargās. Tā doma ir tāda, ka mums faktiski ir jābūt gataviem, cik nu var, scenārijiem, kas ir paredzami. Te ir stāsts par to, ka, ja Krievija redzēs, ka cena uzbrukumam Baltijas valstīm, Somijai vai jebkurai citai NATO valstij ir pārāk augsta, tad protams, ka viņi to nedarīs. Un te mums ir tā cena, mūsu cena jākāpina, cik nu mēs vien varam. Karš Ukrainā ilgst jau vairāk nekā 700 dienas, un eksperti izsaka ļoti atšķirīgas prognozes par kara ilgstamību un sekām - no viena gada līdz pēc trim, līdz pat desmit. Tajā pašā laikā Krievija turpina uzbrukumus dzīvojamām mājām Harkivā, Kijivā. Kas varētu ietekmēt kara gaitu?  Mēs visu laiku runājam par to, ka Krievija turpina apdraudēt Ukrainu un visu pasauli, bet kas apdraud pašu Putinu? Kārlis Bukovskis: Pašu Putinu apdraud... Tas ir vēl viens no iemesliem, kāpēc pilnīgi noteikti viņš ir ieinteresēts, ka karš ilgst ilgāk, nekā tūlīt beigties. Ir diezgan skaidrs, ka viņš, protams, kas visas Ukrainas ieņemšana viņam acīmredzot var arī neizdoties, un visticamākais un ļoti cerams, ka neizdosies. Putina gadījumā viņš jau nestāsta, ka viņš karo ar Ukrainu, viņš jau stāsta, ka viņš ir visu NATO. Neviens Krievijas līderis līdz šim nav saņēmies karot ar visu NATO, un Putins jau nesaka, ka pret Zelenski viņš cīnās, viņš jau pret Baidenu cīnās, pret ASV. Viņš parāda to, ka, redz, visas NATO valstis piedalās,  tikai caur Ukrainu. Krievijas svētais karš pret ASV imperiālismu pasaulē, tas ir tas uz ko viņš koncentrējās.  (..) Šobrīd mēs redzam, Krievijā tuvojas martā vēlēšanas. Jebkuru, kurš kaut cik neparedzamākas kandidāts, kurš nav daļa no "establišmeta" vai daļa no valdošās, vienā vai citā veidā valdošās varas, viņi vienkārši netiek reģistrēti vēlēšanām vai netiek pielaisti. Vai Navaļnija gadījumā viņi tiek aizsūtīti vēl tālāk, dziļāk Sibīrijā cietumā tikai tāpēc, lai tā ietekme un piekļuve viņam būtu vēl mazāka, lai marginalizētu vēl vairāk viņu. Tie ir milzīgie jautājumi, kas no Putina kā autoritāru diktatoru viedokļa viņam absolūti ir izdevīgi. Viņš diemžēl prasmīgi operē ar viņiem tādā veidā, lai konsolidētu varu pats savā valstī iekšienē. "The Times" amerikāņu politologs Jans Bremmers izteicās, ka viņa prognoze bija, ka Ukraina paliks priekš Krievijas kā tāda vēsturiska izgāšanās sankciju dēļ, Somijas un Zviedrijas iestāšanās NATO dēļ, kā arī dēļ tam, ka Eiropa ir atteikusies no Krievijas energoresursiem. Taču viņš tajā pašā laikā arī prognozēja, ka Ukraina de facto varētu palikt sadalīta. Kārlis Bukovskis: Nepiekritīšu līdz galam. Es domāju, ka arī šobrīd, šajā situācijā skatoties, diemžēl Krievija ir ieguvusi no šī kara vairāk, nekā mums gribētos redzēt. Somijas, Zviedrijas pievienošanās NATO - jā, tas būs papildus resurss, kur Krievijai jātērē, bet es domāju, ka viņi jau sen atpakaļ bija padevušies un sapratuši, ka Eiropas Savienībā 5. pants, analogais 5. pants, kas ir Eiropas Savienības līgumos iestrādāts, ka viņš jau tāpat bija klātesošs, gan Somija, gan Zviedrija bija viņos iekšā.  Te ir stāsts par to, ka, jā, Baltijas jūra kļūst sarežģītāka, bet tanī pašā laikā no viņa piekļuve un ietekme Melnajā jūrā, gluži pretēji, palielinās. Tas ir tas, ko viņš ir varbūt šajā stāstā zaudējis.  Otra lieta, ko mēs aizmirstam, ir tas, ka Krimas atkarošana kļūst arvien tālāka, tā teritorija, kuru kontrolē ir ieguvis Krievijas karaspēks faktiski, ir kādus 12 triljonus ASV dolāru vērtībā energoresursu ziņā. Tas nozīmē, lai cik viņam šobrīd dārgi izmaksājis šis te karš, tas kara laupījums teritoriju un energoresursu ziņā ir Krievijai bijis ieguvums.  Turklāt vēl viena lieta, ja pat viņam visa Ukraina ieņem neizdodas, un arī jo ilgāk viņš turpinās šo karu, jo grūtāk Ukrainai būs ar it sevišķi iestāšanos NATO. Eiropas Savienībā tas vēl potenciāli varētu notikt, bet arī - karā iesaistītu, ievilktu valsti uzņemt Eiropas Savienībā - tāda ļoti īpatnēja situācija var veidoties.  Un visbeidzot, fundamentāli ir tas, ko mēs aizmirstam, ka Baltkrieviju viņš ir ieguvis bez neviena šāviena. Baltkrieviju nevar uzskatīt šobrīd vairs par neatkarīgu, patstāvīgu valsti. Lukašenko režīms absolūti balstās tikai un vienīgi uz Krievijas atbalstu. Jebkura veida Lukašenko mēģinājumi nedarīt tā, kā vēlas Putins nopietnos jautājumos, acīmredzot ir tikai prelūdija tam, kas no kā Lukašenko baidās visvairāk. Viņa izauklētā valsts, ja tā var izteikties, pazudīs.  (..) Tanī brīdī, kad Lukašenko vairs nebūs, risks, ka Krievija pabeigs apvienotās valsts izveidi, ir milzīgs. Kodolieroči tur ir, viņi ir kādam jāsargā., baltkrievu nākamie politiķi to nevarēs izdarīt, tad mums pašiem tas vien ir jādara. Tas būs arguments, ko viņi izmantos. Kārlis Bukovskis ir Latvijas Ārpolitikas institūta direktors un Rīgas Stradiņa universitātes Eiropas studiju fakultātes docents. Viņš ir autors apmēram simts analītiskiem un zinātniskiem rakstiem un arī vairāku grāmatu zinātniskais redaktors. 2021. gadā Kārlis Bukovskis Fulbraita granta ietvaros bija viespētnieks Džona Hopkinsa universitātē ASV, kā arī no 2017. līdz 2021. gadam bija Eiropas Starptautisko attiecību pētniecības institūta asociētais pētnieks. Mācījies Trīras universitātē Vācijā, ieguvis maģistra grādu Latvijas Universitātē un Helsinku Universitātē un doktora grādu starptautiskajā politikā Rīgas Stradiņa universitātē.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Latvijas Universitātes vadošo pētnieku, vēsturnieku Uldi Neiburgu pa hibrīdkaru un vēstures vēstījumiem, par publisko vēsturi un tās nozīmi, vēstures mācībām un mūsdienu salīdzināšanu ar neseno pagātni.  Latvijas Universitāte nule kā sākusi darbu pie starptautiskas vēstures pētījumu programmas "Latvijas 20. un 21. gadsimta vēsture: sociālā morfoģenēze, mantojums un izaicinājumi", kuras ietvaros tiks pētīts, kā interpretēt Latvijas 20. gadsimta vēsturi, rosināt jaunas konceptuālas idejas par Latvijas valstiskuma attīstību.  Kas ir tas, ko definētu, kā baltos plankumus, vai kas ir tas, ko grib izzināt tieši no 21. gadsimta skatupunkta? Piemēram, konceptuālas idejas par Latvijas valstiskuma attīstību, kas tur vēl būtu pētāms? Uldis Neiburgs: Tās konceptuālās idejas un piedāvājumi mums radīsies šo trīs gadu pētniecības laikā, jo pieejas mainās, zinātnē ienāk jaunas, dažādas gan teorētiski metodoloģiskas pieejas, gan uzstādījumi, gan mēs varam pārvērtēt varbūt tās vēstures zināšanas, kas ir radušās, pieņemsim, pagājušā gadsimtā; vai mēs varam kritiski izvērtēt pēdējo 30 gadu Latvijas historiogrāfiju, kur redzam, ka bieži vien tas pētniecības lauks ir bijis ļoti fragmentārs. Tāpat mēs arī nepietiekami esam varbūt iekļāvušies starptautiskā pētniecībā, mēs esam vairāk runājuši par tiem naratīviem, kas svarīgi mums šeit uz vietas vai kaut kādām lokālām nacionālajām grupām, mazāk esam varbūt diskutējuši par tiem jautājumiem vai skatījušies plašākā kontekstā. Mēs jau mūsdienās redzam, ļoti dažādi gadījumi, vienalga, vai tas saistās ar Otrā pasaules kara vēsturi, ar ko es pats vairāk nodarbojos, vai tā bija savulaik Kalēja un Kononova lieta, vai nesen bija Zēdelgemas pieminekļa jautājums, kad mūs īsti varbūt nesaprot. Mēs varam runāt par Krievijas dažādi uzspiesto vēstures to naratīvu, par visādām dezinformācijas problēmām, varam runāt arī, ka it kā mēs iekļaujamies pašlaik Eiropā, bet tā attieksme un zināšanas, un vēsturiskā pieredze Rietumeiropas Rietumos un Austrumos joprojām ir atšķirīga. Tas mums ļauj atsperties, tas ļauj mums iegūt plašāku kontekstu un konceptuāli pārdomāt šīs lietas, kas ir darīts līdz šim un kas nē, un ko mēs kā vēsturnieki, varbūt jaunākas paaudzes vēsturnieki, varam izvērtēt savādāk un kur virzīties uz priekšu, varbūt citādām acīm skatīties. Latvijas Universitātes Vēstures institūts ir sācis trīs gadus starptautisku programmu "Latvijas 20. un 21. gadsimta vēsture: sociālā morfoģenēze, mantojums un izaicinājumi" kura mērķis ir mazināt Latvijas vēstures pētniecības lauka fragmentāciju, kā arī sekmēt starptautisko redzamību un nostiprināt publiskajā diskursā jaunus kritērijus, kā interpretēt 20. gadsimta vēsturi. Šī projekta zinātniskais vadītājs ir Uldis Neiburgs.  Vai, piemēram, karš Ukrainā mainīja arī skatupunktu uz to pētījumu objektu, ko jūs pētāt? Kas ir tas, kas maina tos aspektus, ko jūs gribat ieraudzīt vai ko gribat saprast? Uldis Neiburgs: Karš Ukrainā man vismaz personīgi vairāk lika saprast vai atcerēties, ne gluži kā pētniekam, jo principā tas neatkarīgi no tā, kas notiek ārpolitikā, ka notiek kaut kādi militāri lielāki satricinājumi, mēs kā zinātnieki tāpat pētām tēmas, kas mūs interesē, un sekojam līdzi, kas zinātnē notiek. Domāju, plašākai sabiedrībai un man kā plašākas sabiedrības loceklim lika šie notikumi apjēgt, ka īstenībā tas, kas notiek tagad - Krievijas agresija Ukrainā -, īstenībā tas pats jau ir noticis arī šeit, pieņemsim, 80 gadus atpakaļ vai mazliet ilgākā laika posmā, kad ir bijusi PSRS okupācija, nacistiskās Vācijas okupācija. Un, starp citu, šīs pašas Latvijas Universitātes Valsts pētījumu programmas projekta ietvaros mēs plānojam brīvdabas izstādi sadarbībā ar Kara muzeju, Rīgas domi un citām pašvaldībām vai muzejiem par Latvijas pilsētu likteni 1944. gadā, kur ar vēl ir dažādi mīti un leģendas.  Ja vairāk vai mazāk mēs esam sapratuši, ka Rēzekne, pieņemsim, cieta 1944. gada aprīlī, Lieldienās to sagrāva kādos vismaz 11 padomju aviācijas triecienos, tad vēl daži gadi atpakaļ, kad vēl tas "Aļoša" tur stāvēja,vietējais, Rēzeknes centrā, tomēr daudzi rēzeknieši to nemaz neapjēdza. Vai, piemēram, Gulbene, kas piedzīvoja 1944. aprīlī padomju aviācijas triecienus, līdzīgi kā to piedzīvo tagad Ukrainas iedzīvotāji, tur tika nodarīti pilsētas vēsturiskajai apbūvei lieli postījumi, un vēl tagad Gulbenes evaņģēliski luteriskās baznīcas tornis nav atjaunots. Ja jūs aizbrauktu uz Gulbeni, tad varētu izlasīt, ka to ir izdarījuši vācieši, kas īstenībā tā nav. Tāpat ar Jelgavu, kas tika nopostīta padomju - vācu karaspēka sadursmēs.  Tā apjēgsme Ukraina - Latvija - tās varbūt nav tiešas paralēles, jo vienā gadījumā mēs runājam par vienu agresoru un upuri, otrā gadījumā mēs esam upuri, kas atrodas starp diviem citiem agresoriem, bet tie cilvēku likteņi, mūsu zaudētās kultūras vēstures vērtība, zaudētās cilvēku dzīvības, spiesta došanās bēgļu gaitās - tas viss uzjundī to, Ukrainas notikumi uzjundī to un varbūt arī to pētniecisko interesi pastiprina.   Uldis Neiburgs ir Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks, bijis pētnieks Latvijas Okupācijas muzejā, Publiskās vēstures nodaļas vadītājs, kā arī Latvijas Kara muzeja pētnieks, Otrā pasaules kara vēstures nodaļas vadītājs, šobrīd vada starptautisku vēstures pētījumu programmu "Latvijas 20. - 21. gadsimta vēsture: sociālā morfoģenēze: mantojums un izaicinājumi". 2012. gadā aizstāvējis doktora disertāciju par tēmu "Latviešu nacionālā pretošanās kustība un Rietumu sabiedrotie", daudzu zinātnisko rakstu un vairāku monogrāfiju autors - "Draudu un cerību lokā: Latvijas pretošanās kustība un Rietumu sabiedrotie: 1941. - 1945. gads", grāmatas "Aiz šiem vārtiem vaid zeme; Salaspils nometne" autors un līdzautors, grāmatas "Grēka un ienaida liesmās: Latvijas Otrā pasaules kara stāsti" autors, kā arī vairāku dokumentālo filmu - "Pretrunīgā vēsture: Latviešu leģions" scenārija autors.  Ulda Neiburga pētnieciskais lauks ir Latvijas Otrā pasaules kara vēsture, pretošanās un kolaborācija padomju un nacistu okupācijas laikā.

Raidījumā Brīvības Bulvāris saruna ar Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas vadošo pētnieku Jāni Bērziņu par Krievijas kara Ukrainā politiskajiem mērķiem, Ukrainas kara uzvaras mērķiem, miera sarunu neiespējamību, Krievijas plāniem un NATO stratēģiju.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar sociālantropoloģi Agnesi Cimdiņu par tirgus un naftas antropoloģiju, par to, kas ir ilgtspējas ideoloģija un kas liek skatīties uz to ar aizdomām, par Ziemeļvalstu identitāti un mūsu stereotipiem, par to, vai mums vēl aizvien piemīt īpašas zināšanas par Krieviju. Nule kā iznākusi sociālantropoloģes Agneses Cimdiņas grāmata "Ilgtspējas meklējumi Arābijas tuksnesī: Tirgus un naftas antropoloģija" par to, kas ir ilgtspēja un kas ir ilgtspējas ideoloģija, kas ir zaļās tehnoloģijas un kas ir mūsu stereotipi par tiem un kāda tiem ir nozīme. Grāmata ir par Arābijas pussalas valstīm. Bet jautājums par to, kas ir tas, ko, pētot vai vērojot citus, mēs uzzinām par sevi?  „Protams, ka uzņēmumiem, politiķiem, valdībām tas tagad ir tas primārais sauklis. Mēs visi runājam par ilgtspēju, bet vai tas praksē pie ilgtspējīgākas ekosistēmas ir novedis? Nu es teikšu, ka nē,” vērtē Agnese Cimdiņa. „Analizējot daudzas no šīm ilgtspējas iniciatīvām, tas ir tieši tas, ko es daru, kā teikt, rāpojot ar lupu pa tuksnesi, skatoties, analizējot konkrētas tehnoloģijas, kas tiek ieviestas un attīstītas ilgtspējas vārdā, un, ja tu tiešām analizē līdzi, ko šo tehnoloģiju ieviešana nodara ekosistēmai un dabai, tad tu redzi, ka tur īstenībā varbūt nekas vairāk kā zaļa krāsa nav. Vai mēs kaut ko darām, lai mums tiešām būtu apkārt zaļa krāsa? Kas tuksnesī ir ļoti pamanāmi, ja mēs kaut ko zaļu dabūjam. Bet ko ekosistēmai maksā, piemēram, sālītā tuksnesī, kur ir plus 50 grādi un saldūdens nav vispār, audzēt tomātus, lai it kā mēs būtu zaļi. Ko mums tas prasa? Ko tas prasa ekosistēmai? Tas prasa vienkārši abnormālu ūdens patēriņu, kurš vispirms ir jāatsāļo. Atsāļojot šo ūdeni, šis sālsūdens nonāk atpakaļ jūrā, jūra kļūst arvien sāļāka, arvien nedzīvotspējīgāka. Un tas ir tā mērķa vārdā, lai mēs, piemēram, varētu tuksnesī izaudzēt šos tomātus. Tā vietā, lai mēģinātu saprast, kāpēc mēs to darām. Tad tur ir atkal kaut kāda modernisma, nacionālā lepnuma aspekti, protams, progress, pierādīt, ka mēs varam neiespējamo, jo mums ir tehnoloģijas.   Agnese Cimdiņa ir pētniece, konsultante un autore. Maģistra un doktora grādus sociālajā antropoloģijā ieguvusi Bergenas universitātē Norvēģijā. Specializējusies biznesa antropoloģijā, padziļināti pētījusi uzņēmējdarbības starpkultūru un ilgtspējības kontekstus, dažādības vadību, Ziemeļvalstu institūcijas, saimniecības, inovācijas un reģionālo attīstību. Viņas pēcdoktorantūras pētījumus par Ziemeļvalstu uzņēmējdarbību un ilgtspēju Arābu līča valstīs nule kā iznācis grāmatā. Viņa ir līdzautore grāmatai "Cilvēks un darbs Latvijas laukos: sociālantropoloģisks skatījums" un šobrīd strādā "Price Waterhouse Cooper" personāla vadības komandā, pēta dažādības un iekļaukšanās jautājumus uzņēmējdarbībā.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar publicistu un žurnāla "Ir" komentētāju Paulu Raudsepu par 2024.gada pasaules notikumu prognozēm, ASV prezidenta vēlēšanām un to ietekmējošiem faktoriem, par to, vai Putinam ir laiks gaidīt savas varas beigas un kā uz šo nākotnes prognožu fona izskatās Latvija. Par to, ko mēs varam prognozēt 2024. gadā un ko nevaram, saruna ar Paulu Raudsepu, kurš pagājušā gada nogalē rakstīja, ka 2023. gads tika dēvēts par kārtējo karstāko gadu novērojumu vēsturē. Ķīnas valdnieks Sji nostiprina varu un caur sev pakļautu Taivānu, Izraēlas un palestīniešu senais konflikts iegājis jaunā asiņainā fāzē, kura drīz nebeigsies; no mājām padzīto cilvēku skaits pasaulē turpina augt un mums ir sasniedzis 110 miljonus. Krievijas karš ir iegājis ilgstošā fāzē, un pasaule 2024. gadā prognozē Krievijas prezidenta vēlēšanu iznākumu, un gaida ASV prezidenta vēlēšanu variantus.  "Ja mēs izlasām, ko Kremlis prasīja 2021. gada decembrī savā slavenajā dokumentā, ko viņi izplatīja, kas apmēram būtu pamats sarunām ar ASV par jaunu pasaules kārtību, tad viņi grib atjaunot Padomju impēriju līdz pat, es nezinu, Vācijas robežām, ja ne tālāk. Viņi prasa izvākt visus NATO spēkus, kas ir kaut kur ieviesti kopš 1997. gada. Viņu ambīcijām tādā ziņā nav robežu," analizē Pauls Raudseps. "Putins, man liekas, pats ir teicis, ka Krievijai robežu nav. Teiksim tā - viņi paņems visu ko viņi var, un tur, man liekas, mums nevar būt ilūzijas. Tas vienīgais jautājums ir par spējām, un tur mums ir ļoti nopietni jāstrādā, pirmkārt, lai viņu spējas būtu mazākas un, otrkārt, lai viņi neuzskatītu to par tā riska vērtu. (..) Mēs bieži runājam par Putina sarkanajām līnijām, es domāju, ka Putinam ir viena sarkanā līnija - viņš grib dzīvot, viņš negrib mirt. Jebkurš uzbrukums šobrīd NATO valstij, pat ja tu domā, ka ir tikai 10% iespēja, ka tas varētu novest pie kodolkara, tas risks tomēr ir pārāk liels. Tāpēc es domāju, ka šobrīd, paldies Dievam, ka mēs esam NATO, paldies Dievam, ka mēs izdarījām visu tajā iespēju logā, kas mums tika dots, lai iestātos NATO, jo tas šobrīd mūs ļoti pasargā." Pēdējā laikā salīdzinām gan šī brīža Ameriku ar Reigana Ameriku, domājot par republikāņiem un to, ko viņi dara, gan arī to, kādā veidā interese par Krieviju vai Padomju Savienību bija Aukstā kara laikā, kurā arī tu mācījies. Tas gan bija jau pārmaiņu laiks, tomēr cik lielā mērā varam teikt, ka Rietumu izpratne par to, kas ir Krievija un ko no viņas sagaidīt, ir nu adekvāta? Pauls Raudseps: Es domāju, ka būtu kļūdaini teikt, ka ir viena rietumu izpratne par šo jautājumu. Man viens no profesoriem bija Ričards Paips (Richard Pipe), kurš, es domāju, neatpalika ne no viena mūsu ... savās aizdomās un, teiksim, skepsē ne tikai par komunistisko, bet vispār par Krievijas mērķiem, vēsturisko lomu. Viņš bija viens no Reigana padomdevējiem, viņš strādāja Nacionālās drošības padomē vienubrīd, kamēr Reigans bija prezidents.  (..) Kaut vai paskatāmies uz to, kas tagad notiek Ukrainā. Pilnīgi ciniskā nevērība pret pašu cilvēku dzīvību, ko mēs redzam Krievijas taktikā uzbrukumos Ukrainā. Rietumiem var daudz ko pārmest, bet, teiksim, šāda veida lielgabalu gaļas izmantošana karā nav bijusi Rietumiem raksturīga. Pirmā pasaules kara varbūt. Es domāju, tas atstāja tik dziļas rētas, ka neviens nav īsti gatavs tā vairs darīt. Daudzi cilvēki, es domāju, varbūt to intelektuāli redz, bet emocionāli viņi to īsti nevar saprast. Pēc ukraiņu statistikas ir vairāk nekā 300000 nogalināto Krievijas karavīru šajā karā. Vai šis skaitlis vispār nerezonē Krievijas sabiedrībā?  Pauls Raudseps: Mēs redzam vēsturē, bieži vien viņi ir gatavi pieņemt to, ka valsts viņus izmanto un pazemo daudz lielākā mērā nekā daudzās citās sabiedrībās. Ja paskatās arī Svetlanas Aleksejevičas grāmatā "Secondhand Time". Es to grāmatu sāku lasīt pēc tam, kad jau bija sācies liela mēroga uzbrukums Ukrainā, un tas ievads grāmatai, kurš ir rakstīts, ja nemaldos, 2012. vai 13. gadā, viņa raksta par to, ka mēs, runājot par postpadomju cilvēkiem tajā Krievijas kultūras telpā, ka mēs pēc būtības bez  kara nevaram iztikt, jo mēs esam audzināti tā, ka viss mūsu skats uz dzīvi un to, kāpēc sabiedrība eksistē un kas ir valsts mērķis, ir saistīts ar karu. Tas ir viens aspekts, kas ļoti nopietni rezonē Krievijas sabiedrībā noteikti.  Otrs, tajā grāmatā viņa apraksta gadījumu ar vienu tajā laikā jau vecu vīru, kurš bija padomju armijā, iesaistīta Ziemas karā. Pirmkārt, viņš bija pārsteigts un šokēts par to, kā somi pret viņu izturējās, ka viņi cilvēcīgi pret viņu izturējās. Un tad, kad notika gūstekņu apmaiņa pēc kara, viņš atcerās, kā somi ar gavilēm sagaidīja visus savējos, kas atgriezās, un priecājās par to, kamēr visi tie, kas atgriezās padomju pusē, protams, pirmais solis bija - jūs esat nodevēji, kāpēc jūs kritāt gūstā un tika aizsūtīti uz nometnēm?  Un tā vai tā, viņš mūža beigās vienkārši tā noliec galvu un to pieņem kā tādu nolemtību, ka tur jau neko nevar darīt, un tā varbūt arī pati bija pareiza. Viņš kaut kādā veidā sevi pārliecinājis. Man likās interesanti, ka mēs šajā laikā Ukrainas kara kontekstā apšaubām, diskutējām par daudzām ar padomju un Krievijas impēriju saistītām lietām, pārsvarā gan par padomju dzejniekiem un viņu kolaborāciju un lomu bieži runājam, tu izvirzīji arī nesen tēzi - runāt par Krišjāni Valdemāru. Tad jau mēs ejam atpakaļ daudz senākā kontekstā, lai izvērtētu šo izpratni par Krievijas impēriju un Latvijas pašnoteikšanos. Pauls Raudseps: Tas vispār ir interesants jautājums Valdemāru. (..)  Viens ir skaidrs: ierastā izpratne par vēsturi vienmēr mēdz būt diezgan plakana un arī zināmā mērā mitoloģizēta. Un tas pat nav nepareizi. Mums ir jābūt kaut kādiem ideāliem, varoņiem un sapratnei, kas mēs esam bijuši un kas mēs vēlamies būt. Un Krišjānis Valdemārs noteikti, es domāju, ka viņa nopelni latviešu modernizācijā un latviešu pašapziņas celšanā ir neapšaubāmi. Tur es domāju, ka neviens nevarētu neko iebilst. Un tas ir pilnīgi pareizi, ka viņa vārdā ir nosaukta iela Rīgā. Teiksim, tas, ko viņš panāca, kaut vai tas, ka viņš bija "Pēterburgas Avīžu" izdevējs un panāca šī laikraksta iznākšanu, kas bija grūdiens, kas pēc būtības uzsāka pirmo atmodu un latviešu noformēšanos kā politisku nāciju. Ar to vien pietiktu. Protams, viņš arī daudz ko citu darīja.  Bet viņa politiskie uzskati un arī tā izpratne par to, ar ko latviešiem būtu jādraudzējas, lai aizstāvētu savas... Jāsaka, viņš nebija vienīgais, arī Andrejs Pumpurs diezgan līdzīgi domāja. Vismaz vienu brīdi viņam ir dzejoļi par to, es tagad necitēšu precīzi, bet kur viņš saka, ka rietumi mūs iekala važās, austrumi mūs atbrīvoja.  Tā doma, ka ir jādraudzējas ar Krievijas valdību, lai sevi aizstāvētu pret vācu muižniecību, tā bija diezgan izplatīta 19. gadsimteņa otrā pusē, un, es domāju, tam ir arī nopietnas sekas arī turpmākā Latvijas vēsturē. Kaut vai sociāldemokrātu kustībā, daudzi no kuriem pēc tam kļuva par komunistiem, es domāju, ka šis domāšanas veids viņos arī bija pārmantots no tiem Atmodas laika domātājiem zināmā mērā. Tā ka mums par to, protams, ir jādomā, jo kā mazai tautai. (..) Vienmēr jādomā, jāmeklē sabiedrotie, un tajā laikā vismaz vienu brīdi Krievija un Krievijas valdība likās kā varbūt perspektīvākā sabiedrotā. Izrādījās, ka tā bija diezgan fundamentāla kļūda, un tas jau parādījās tajā pašā 19. gadsimtenī. (..)  Es domāju, ka mums ir jāsaprot, kāpēc viņi tā domāja, kāpēc viņi tā izvēlējās, un arī jāpadomā par to, ko mēs varam darīt. To izrakstīt no vēstures nedrīkst, bet es domāju, mums ir jāsaprot, kā mācīties no šīm, kā izrādījās, kļūdām, lai mēs tās neatkārtotu. Pauls Raudseps ir viens no Latvijas vadošajiem žurnālistiem un komentētājiem, pēc 19 laikrakstā "Diena" nostrādātiem gadiem 2010. gadā ar bijušajiem "Dienas" kolēģiem izveidoja žurnālu "Ir". Viņš raksta par plašu tēmu loku, tai skaitā ekonomiku, politiku, starptautiskajām attiecībām, vēsturi un kultūru.  Pauls Raudseps ir beidzis Hārvarda universitāti ar bakalaura grādu krievu un padomju studijās. 1990. gadā pārcēlās uz Rīgu, lai strādātu Tautas frontē. Tur viņam arī ar domubiedriem radās ideja, ka Latvijai nepieciešama rietumu tipa avīze, un rezultātā 1990. gada novembrī sāka iznākt laikraksts "Diena". Līdz 2000. gadam Pauls Raudseps "Dienā" atbildēja par ziņu bloku, bet pēc 2001. gada - par komentāru lappusi.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar sociālantropoloģi Ievu Raubiško par laikmeta aizdomām un brīvību, par iecietību kā sociālo un politisko vērtību un attieksmi pret bēgļiem kā valsts noturības rādītāju. Valsts kanceleja ziņo, ka ir veikusi pētījumu par iedzīvotāju individuālo, kā arī sabiedrības un valsts noturību Krievijas kara Ukrainā kontekstā. Nācijas individuālo un valsts noturību krīzes situācijās pētnieki mērot pēc dažādiem kritērijiem - trauksmes simptomi, apdraudējuma sajūta, uztveramie draudi, attieksme pret kara bēgļiem, demogrāfiskie rādītāji un citi instrumenti. Kas ir mūsu valsts noturība, individuālā noturība šajā mainīgajā ģeopolitiskajā situācijā? Vai ir iespējams izmērīt kopējo trauksmes līmeni sabiedrībā? Ieva Raubiško: Es nedomāju, ka var pilnīgi precīzi izmērīt, bet noteikti kaut kādas indikācijas aptaujas un cita veida izpēte uzrāda. Iedziļināšanās kaut kādos konkrētos gadījumos mums parāda, kā trauksme rodas, kā tā izpaužas, bet nerāda to kopējo ainu. Savukārt aptaujas mums varbūt var iezīmēt kopējo ainu. Tika minēta arī apdraudētības sajūta, tā noteikti ir klātesoša. Kas ir laikmeta lielais jautājums, ja mēs mēģinātu noformulēt, kas šobrīd notiek? Kaut kāds pēcpatiesības laikmets, tas ir beidzies, šķiet? Ieva Raubiško: Pēcpatiesības laikmets? Mēs atgriežamies pie patiesības? Nē, mēs esam atgriezušies un iekrituši kara miglā, es tā teiktu. Es citēju savu sarunu biedreni draudzeni Daci Dzenovski [saruna žurnālā "Rīgas Laiks"]. Mēs esam iegājuši tādā melns - balts, ļoti striktu kategoriju telpā pašlaik. Es neteiktu, ka tā ir reakcija uz pēcpatiesību, bet tā ir reakcija uz to...kara situāciju. Kāds risks šajā situācijā? Ieva Raubiško: Es redzu ļoti lielus riskus. Es redzu, ka melns - balts situācijā ir ļoti grūti nodrošināt fundamentālo, atšķirīgu viedokļu pastāvēšanu un šādi fundamentāli atšķirīgu viedokļu izteikšanu. Es redzu, kaut kādā ziņā tiek predeterminēts un predestinets, ja tā varētu teikt, tas, kas ir pieņemams un ko var teikt. Un tiek ļoti agresīvi izslēgts tas, kas nav pieņemams. Un tās bailes un pašcenzūra, manuprāt, ir ļoti uztraucoša: ko mēs varam atļauties teikt, ko nē, kas tiek uzskatīts par tādu, kas mūs apdraud. Man liekas, tas ir bīstami. Tas ir bīstami mūsu demokrātijai, ja mēs uzskatam demokrātiju par labāko sabiedriskās dzīves formu. Manuprāt, mēs virzāmies prom no demokrātijas šajā ziņā.   Ieva Raubiško ir ir sociālantropoloģe, doktora grādu sociālantropoloģijā ieguvusi Oksfordas universitātē par tēmu "Dzīve negatīvi pozitīvā laukā, morālā transformācija pēckara Čečenijā". Kopā ar citiem sociālantropologiem veidojis monogrāfiju "Cilvēks un darbs Latvijas laukos: sociāli antropoloģisks skatījums" un sastādījusi arī rakstu krājumu "Dzīve, attīstība labbūtība Latvijas laukos".  Bijusi docente Latvijas Universitātē, sociālā uzņēmuma "Humuss" komandas veidotāja. Ieva šo biznesu uzsākusi kopā ar kādu sīriešu ģimeni, pēcāk iesaistot tajā arī bēgļus no Irākas un Kurdistānas. Ieva Raubiško ir organizācijas "Gribu palīdzēt bēgļiem" biedre.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar dzejnieci un izdevēju Inesi Zanderi par pagātni un šodienu,  par kultūras darbinieku galvenajiem uzdevumiem, par Imantu Ziedoni un kolaborāciju, vēsturisko taisnīgumu un laikmeta vēsturiskumu, par dzīvošanu “ar karu” un “karā” un politisku vēstījumu estētiku. Pagājušā gadā raidījumā runājām arī par mirušiem dzejniekiem, viņu lomu LPSR vai padomju vēsturē, mēs runājam par to, ka jaunais karš maina mūsu vecos skatu punktus, par to, ko domāt par krieviem vai sarkano latviešu pagātni, par valstiskumu un vēsturiskumu. Saruna ar dzejnieci Inesi Zanderi par to, kā ieraudzīt un aprakstīt notiekošo. Pārlasīju Tavu Laudatio runu Knutam Skujeniekam, piešķirot Valstiskuma balvu. Runas beigās ir dzejnieka citāts: "Tajā pašā laikā esmu pārliecināts, ka pastāvēs un saules mūžu dzīvos tas, kurš riskēs, nevis tas, kurš centīsies saglabāties." Ko nozīmētu šobrīd, piemēram, riskēt? Inese Zandere: Vispār jau visa runa bija tāds liels Knuta citāds savā būtībā, un es centos apjēgt, ko Knuts kurā brīdī par valsti un dzīvi šajā valstī ir domājis. Protams, ka viņam arī tie uzskati bija kaut kādā nozīmē mainīgi caur laikiem, kuros viņš nonāca dažādās situācijās. Kad Knuts beidzot bija nonācis valstī, kura ir neatkarīga un kura pastāv, un kurā viņam arī bija ierādīta svarīga loma, tad, es domāju, ka viņš par to risku saglabāšanu [domāja], visticamāk, tādā nozīmē, ka nepazemo to valsti ar kaut kādu politisku iztapšanu no mākslas puses - no dzejas, no literatūras. Vispār no kultūras puses neiztapt valstij.  Riskēt tajā nozīmē, ka nevis kaut kādu standarta priekšstatus atgremot par to, kas ir Latvija un kas ir latviešu kultūra, bet riskēt viņu attīstīt. Es tā saprotu to Knuta domu.  Arī riskēt tajā nozīmē, ka gan politiķi, gan arī tauta var apvainoties, ja tie cilvēki, kuri paši atmodas laikā ir aicinājuši uz neatkarības atgūšanu, tagad kritiski vēršas pret valsti. It kā to gaida, ka nāks un pateiks priekšā, kas ir jādara un kā tā valsts ir jāuzlabo, bet tajā pašā laikā, kad kāds sāk izturēties brīvi pret šo valsti, kas arī būtu normāli, tad īsti, es domāju, tautas vairumam arī tas nepatīk.  Knuts to saka, ka vajag tiem pašiem cilvēkiem, kas to valsti gribēja, tiem pašiem arī jābūt viņas pirmajiem kritiķiem, kas norāda uz to, ka šai valstī kaut kas nav kārtība. Tas nozīmē, ka kritiska pozīcija gandrīz nav iespējama. Šādās situācijās, kādā mēs atrodamies pēdējos divus gadus ģeopolitiski, starptautiski, manuprāt, ir problēma, ka mēs neprotam izšķirt primāros un sekundāros jautājumu. Ka tie sekundārie jautājumi apzināti vai neapzināti tiek izlikti, lai šķeltu. Ļoti viegli ir nonākt sazvērestības teorijās. Inese Zandere: Paprasi man, vai es domāju, ka Šlesers izpērk visas Cepītes [Inguna Cepīte, apgāda "Pētergailis" vadītāja] izdotās grāmatas bērniem par to, kas atrodas tur lejā? Vai viņš to dara tāpēc, ka viņš ir cildens Latvijas interešu aizstāvis? Es viņu turu vismelnākajās aizdomās un pilnīgi nebaidos tāda veida sazvērestības teorijām, jo es domāju, ka tā ir vienkārši prasti un primitīvi jāšana, braukšana uz kaut kādām tēmām, kas ir vienkāršas un iebarojamās kaut kādiem cilvēkiem, lai viņi par viņu balsotu. Un viss. Kāda tur aizmugure, par to vispār labāk nemaz nesākt domāt.  Tas, ka runā visvairāk par sekundārām lietām, manuprāt, tas ir galvenokārt saistīts ar to, ka tiešām arī ir ļoti grūti nošķirt. Nevarētu apgalvot, ka es tā spētu skaidri nošķirt, kas valstī ir svarīgākais un kas sekundārs. Teiksim, pati priekš sevis es esmu izvēlējusies vērt muti vaļā tikai par to, ko es zinu, ko es saprotu. Ja tas saistīts ar literatūru, vai tas ir saistīts ar tādām lietām, kuras es redzu, elpoju, var teikt, katru mīļu brīdi. Kā dabas, piemēram, aizsardzība, kā mežu aizsardzība, tad es drīkstu par to runāt. Piemēram, par bērniem, kurus es no 80. gadu sākuma regulāri sastopu skolās un bibliotēkās. Es varu kaut ko spriest par bērnu attiecībām ar lasīšanu un literatūru.  Ja es tagad sākšu tēlot to atmodas laiku inteliģentu un analizēt visu, kā valstij jādarbojas, domāju, varu kļūt tikai smieklīga ar to. Bet es domāju, ka ļoti daudz tādu cilvēku, kas tieši otrādi iedomājas, ka tagad ir tādi laiki, kad katrs var spriest par visu, jo to jau it kā demokrātija pieļauj, ka katram var būt viedoklis un tāds arī ir. Tikai vajadzētu to viedokli stiprināt ar kaut kādām zināšanām un sajēgu. Un es domāju, ka tas sajukums prioritāšu un sekundāro lietu nesamērīgumā rodas tieši no tā, ka skaļi spriež tie, kas neko nejēdz. Varbūt, ka pa klusu runā tie, kas kaut ko jēdz, un politiķi domā par sevi, nevis par to, kā valsts attīstīsies un kā šajā drausmīgajā ģeopolitiskajā situācijā tiešām vajadzētu rīkoties. Ineses Zandere ir latviešu dzejniece un grāmatu redaktore, bērnu literatūras autore un izdevēja. Viņa studējusi filozofiju Latvijas Universitātē, un viņas pirmais dzejoļu krājums iznācis 1983. gadā. Strādājusi izdevniecībā "Avots", bērnu avīzē "Pionieris", vēlāk - "Laba" avīzē "Diena". Vairāk nekā 17 gadus bijusi žurnāla "Rīgas Laiks" redaktore. No 2004. gada ir arī izdevniecības "Liels un mazs" redaktore.  Vairākkārtēja Autortiesību bezgalības balvas ieguvēja, saņēmusi Literatūras gada balvu par grāmatām "Iekšiņa un āriņa", "Melnās čūskas maiznīca". Par devumu literatūrā saņēmusi arī augstāko valsts apbalvojumu - Triju Zvaigžņu ordeni 2008. gadā.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar sabiedrības līdzdalības platformas “Mana balss” vadītāju Imantu Breidaku par demokrātijas kvalitāti Latvijā, jaunām un vecām demokrātijas formām un to līdzās pastāvēšanu, Latvijas politisko dienaskārtību, tēmām, kas sāp mūsu sabiedrībai, e-vēlēšanām un e-demokrātijas robežām. Demokrātija mainās, un arī kara apstākļos ir būtiski saprast, kas ir tā demokrātijas kvalitāte, kurā mēs atrodamies, vai un kas būtu saucams par e-demokrātiju un vai tas ietver arī manipulācijas riskus. Kad tiešās demokrātijas formas šķeļ un kad vieno sabiedrību? Ja būtu šobrīd veic demokrātijas audits Latvijā un jāizmēra, kāda ir tā demokrātijas kvalitāte, kā pēc tiem datiem, kuri nonāk līdz jums, kā jūs to mērītu vai diagnosticētu? Imants Breidaks: Ja mēs skatāmies uz Latviju kaut vai 30 gadu rāmī kopš valsts atjaunošanas, mums ir sekmīgi funkcionējoša parlamentārā demokrātija. Mūsu partiju konkurence ir īsta un godīga. Mūsu mediju telpa ir kopumā brīva. Mūsu pilsoņi kopumā pārsvarā spēj sasniegt to, ko pilsoņu lobijs vēlas. Taču, protams, ja mēs skatāmies niansēs šos apgalvojumus, tad mēs redzam virkni lietu, kas varētu būt labākas, un kuras mums gribas, lai ir labākas. Līdz ar to kopumā mēs esam sekmīga demokrātija, un, ja mēs paskatāmies uz, piemēram, gan politiskajām vērtībām Saeimā, gan politiskajām vērtībām sabiedrībā un priekšstatiem, idejām, morāli, tad, jā, Saeimā sēž sabiedrības pārstāvji, sabiedrības seja. Nav tā, ka minoritāte dominētu mūsu politiskajā dienaskārtībā. Tā galīgi nav. Bet Saeima un tās reprezentācijas formula pārstāv to veco demokrātijas modeli. Imants Breidaks: Arī. Ja mēs runājam par jaunajām formām, tad jaunajās formās mums ir labi sasniegumi. "Mana balss" platforma ir ļoti labs pierādījums. Demokrātija kopumā un politiskās sistēmas pasaulē kopumā ir diezgan vecmodīgas. Tu tā nopietni savu valsti vari mainīt reizi četros gados, kamēr šodien tehnoloģijas tev atļauj viena gada laikā teorētiski un ir kaut kādi precedenti, kļūt par miljonāru un miljardieri. (..) Bet to četru gadu rāmī tu nepaspēsi neko dižu mainīt valstī, jo vēlēšanu cikls, kas ir savā ziņā pasaulē nostiprinājās 19. gadsimta laikā, respektīvi, mums jau ir formas politiskajā līdzdalībā, ir vecmodīgas un lēnākas, nekā sabiedrība to šodien gribētu. Varbūt arī nemaz nav slikti, ka tā politiskā forma attīstās lēnām, jo, ja mums būtu vienā gadā anarhija, otrā gadā - monarhija, arī nebūtu labi. Imants Breidaks: Pilnībā piekrītu. Ir pašsaglabāšanās cēloņi, kāpēc lietas dažreiz nemainās tik strauji, taču vienlaicīgi ir jāsaprot, ka, ja politiskais process un mijiedarbība baigi nemainās un stagnē, tad nevajag brīnīties, kāpēc jaunieši nestājās politiskās partijās. Tāpēc, ka viņiem ir garlaicīgi. Tas, ka šodien politiķi prot lietot tviteri un feisbuku, nemaina politisku procesu galvenos mehānismus. Vācu sociologs Helmuts Klārka saka, ka partiju politiskais pārvaldes modelis Eiropā piedzīvoja būtiskus satricinājumus. Tā ir tendence, ar kuru mums ir jārēķinās nākotnē. Imants Breidaks: Mums ir īpaši slikti, jo mums visu laiku cipari ir bijuši zemi. Latvijā visās politiskās partijās, kopā ņemot, ir tikpat daudz biedru kā Lietuvas lielākajā politiskajā partijā vienā. "Mana balss" kā organizācija ir vairākkārt runājusi ar politiķiem - kādi ir tie mehānismi, kā mēs varam celt visu politisko partiju biedru skaitu. Mums par to ir jārunā, tā ir liela problēma. Ir partijas, kuras ir tiešām bijušas interesantas, par to parunājāmies, ir bijušas partijas, kuras saka nē, mums ir "okay", mums ir vecie biedri, viņi kontrolē visu partiju, mums tagad pūlēties jaunu biedru piesaistei ir, iespējams, nelietderīga resursu izniekošana. Es tā klausos, bāc, nē - nacionālajās interesēs ir, ka visās partijās aug biedru skaits. Ir partijas, kurām tas interesē, bet tik un tā rezultātu īsti nav. Imants Briedaks ir sabiedrības līdzdalības platformas "Manabalss.lv" vadītājs, studējis vēsturi un savulaik strādājis arī par skolotāju. Viņam ir pieredze dažādu izglītības un vadības konsultācijas projektu vadīšanā, jo astoņus gadus vada tiešās demokrātijas platformu "Mana balss", kuras unikālo lietotāju skaits pārsniedzis 400 tūkstošus apmeklētāju.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar vēsturnieku un etnologu Bērklija universitātes profesoru Juriju Sļozkinu par Krievijas norietu un Eiropas projekta beigām, par Putinu un viņa vēstures vietu, par Staļina noziegumu aizmiršanu Krievijā,“ebreju gadsimtu” un karadarbību Gazā.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar vēsturnieku un etnologu Bērklija universitātes profesoru Juriju Sļozkinu par Krievijas norietu un Eiropas projekta beigām, par Putinu un viņa vēstures vietu, par Staļina noziegumu aizmiršanu Krievijā,“ebreju gadsimtu” un karadarbību Gazā. "Runa pat nav par to, ka politiķi… Viņi, protams, kaut kādā ziņā – katrā ziņā politiķi, kas atrodas lielu impēriju priekšgalā – neizbēgami ir vēsturnieki tai ziņā, ka viņi nevar nedomāt par savu vietu vēsturē. Skaidrs, ka Putins par to daudz domā. Skaidrs, ka Putins ir imperators, cars, ja vēlaties. Un tāpēc, protams, ir interesanti pamēģināt pajautāt vai pamēģināt paskatīties, kā viņš atbildēs uz tādu jautājumu. Esmu pārliecināts, ka viņš domā par savu vietu Krievijas vēsturē, iztēlojas savu vietu Krievijas valdnieku, Krievijas imperatoru galerijā un tā tālāk. Tāpēc, protams, tas ir ļoti interesanti, vērtē Jurijs Sļozkins. Un kā jūs to redzat? Vai vēl ir par agru spriest, kāda… Jurijs Sļozkins: Protams. Rakstīt es par to nerakstītu. Ja es rakstītu… Es nerakstu mācību grāmatas, bet, ja rakstītu Krievijas vēsturi, tad pagaidītu ar šo valdīšanu. Es domāju, ka viņa valdīšana var kļūt par katastrofu, var arī nekļūt, bet jāpagaida. Starp citu, pirms tam, iepriekšējā tikšanās reizē, es viņam jautāju, vai viņš nedomā, ka viņa varas laika vēlīnais posms, tāpat kā viņa priekšteču varas laika vēlīnais posms, vēlīnā atrašanās tronī, var kļūt par stagnācijas periodu. Un viņš aizgāja no atbildes uz šo jautājumu. Turklāt es toreiz jautāju, vai viņš nedomā, ka Krievijas vēstures mācību grāmatās nodaļa, kas sekos Putina valdīšanas laikam, sauksies "juku laiki". Tāpēc, ka trūkst varas mantošanas kārtības un ir pilnīgi nesaprotams, kurš un kādā veidā kļūs par viņa mantinieku, pareizāk, pēcteci. Paskatīsimies. Man šķiet, ļoti iespējams, tā Krievijai būs katastrofa. Ko nozīmē "katastrofa Krievijai"? Kaut kāds valsts sabrukums? Jurijs Sļozkins: Nē, es nedomāju… Tātad, ja būs juku laiki, ja būs cīņa par varu, tad viss ir iespējams, tai skaitā arī sabrukums. To es nezinu. Tur jau tā lieta, man liekas pilnīgi nesaprotami, kas tālāk būs. Pētnieks jau kādu laiku dzīvo Latvijā un teicis, ka šī vieta ietekmē to, ko apcer. Kā tā ietekmē jūsu refleksiju? Kā Latvija vai kā šis laiks to ietekmē? Jurijs Sļozkins: Jebkura jauna vieta atstāj savu iespaidu. It īpaši vieta, kurp tu pārvācies uz ilgāku laiku un nonāc – kā tas notika ar mani – vietējā ģimenē un apmeties uz dzīvi… Tāpēc, protams, es sev atklāju jaunu pasauli, jaunu kultūru. Kā visi padomju cilvēki, kā visi maskavieši, es zināju, kas ir Latvija, braucu šurp atpūsties – kā bija pieņemts manā Maskavas līdzcilvēku lokā. Taču tas, protams, bija tāds virspusējs skatījums no ārpuses. Toties tagad es mācos valodu un dzīvoju latviešu ģimenē. Cik varu, lasu latviešu vēsturi, un tas, protams, ir… Nu, un cenšos skatīties uz pasauli… cenšos paraudzīties uz pasauli caur latvieša prizmu. Un caur to tā, protams, izskatās atšķirīgi… nekā citos manas dzīves brīžos no Maskavas, no Lisabonas, no Teksasas un pārējām vietām, kurās esmu dzīvojis. Saruna ar uriju Sļozkinu krievu valodā:

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar vēsturnieku Gustavu Strengu par atmiņu kultūru viduslaikos un mūsdienās, atcerēšanās kultūru un karavīru kapiem, Latvijas bezkaralību un vēstures bīstamību nākotnē. "Raugoties uz to, kas tagad ir izveidots Uzvaras parkā, man patiesībā šīs nedēļas nogalē bija liels prieks, ka tur ir izveidota patīkama telpa un es teikšu, es pat priecājos, ka šīs telpas memoriālā nozīme tur vairs nav," sarunā vērtē Gustavs Strenga. "Ja tur būtu bijis mēģinājums uzstādīt citu pieminekli tā pieminekļa vietā, tas būtu turpinājums atmiņu kariem. Tagad zināmā mērā ar parka izveidi tas ir mēģinājums noņemt šo memoriālo nozīmi, un es teiktu, Rīgā jebkura veida memoriālie objekti, iespējams, ir par daudz. Kad parādās kāda brīva telpa labā vietā, uzreiz ir doma, ka tur vajadzētu uzlikt kādam pieminekli vai to krastmalu vajadzētu nosaukt kāda vēsturiska notikuma vai personas vārdā. Man šķiet, ka mums pietrūkst tāda vieta, kur tās memoriālās nozīmes nav. Un šajā ziņā, ja mēs raugāmies uz Uzvaras parku vai laukumu, tad tur noteikti šobrīd noticis tas, ka šī memoriālā nozīmē tajā vietā ir izdzēsta. Jautājums ir, vai ir izdzēsta šī memoriālā nozīme to cilvēku prātos, kuri tur katru gadu 9. maijā gāja nolikt ziedus? Uz to man atbildes nav." Šomēnes klajā nākusi vēsturnieks Gustavs Strenga monogrāfija “Atceroties mirušos: kolektīvā atmiņa un piemiņa vēlo viduslaiku Livonijā”, izceļot kolektīvās atmiņas nozīmi Livonijas sabiedrībā vēlajos viduslaikos. Tu pats savulaik kādā publikācijā "Rīgas Laikā" citēji franču viduslaiku vēsturnieku Marku Bloku, kurš, atsaucoties uz savu skolotāju Anrī Pirēnu, ir sacījis, ka vēsturnieka pirmais pienākums ir būt ieinteresētam dzīvē. Kādā ziņā tava monogrāfija "Atceroties mirušos" liecina par ieinteresētību dzīvē. Gustavs Strenga: Es varu uzdot pretjautājumu, vai tev nešķiet, ka mēs dzīvojam atmiņu karu laikā. Man šķiet, ka, protams, arī manu grāmatu, kas tapusi ļoti ilgi, ir ietekmējusi realitāte šodien, un tā ir grāmata par viduslaikiem, bet, protams, tā ir bijusi mana interese paraudzīties uz to, kā sabiedrības noteiktas grupas ir atcerējušās savu pagātni viduslaikos, redzot to, kādas reakcijas pagātne izsauc šodienas sabiedrībā. Viduslaiki - cik tas ir sen? Gustavs Strenga: Tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Daudz gudrāki cilvēki par mani strīdējušies, kad viduslaiki beidzās. Žaks Le Gofs, arī franču vēsturnieks, teica, ka viduslaiki beidzās līdz ar Franču revolūciju. Savukārt Umberto Eko ir teicis, ka viņam astoņdesmitajos gados šķita, ka viduslaiki ir atgriezušies tā laika Eiropā.  Jautājums ir, cik tālu mēs esam no viduslaikiem, raugoties uz šodienas sabiedrību, kura dzīvo sociālo mediju un digitālā satura pasaulē. Es teiktu, mēs atgriežamies pie ļoti interesanta fenomenu. Mans vērojums ir tāds, ka nepārtraukti zūd vajadzība pēc lasītā teksta. (..) Redzam, ka teksta kultūra kļūst aizvien mazsvarīgāka, mēs atgriežamies tādā laikmetā, kurā varbūt nepastāv pilnvērtīgs analfabētisms, bet kur rakstītais un lasītais vairs nespēlē tik būtisku lomu. Tas, kā mēs lasām un rakstām, ir ļoti virspusēja.  Un proti, atgriežas vēl viena lieta, kas ir raksturīga viduslaikiem, ir šis te viss pārējais pūļa viedoklis. Ja mēs palasām dažādus viduslaiku dokumentus, arī inkvizīcijas materiālus, tad ļoti svarīgs ir latīņu jēdziens "fama". Tas ir vispārējais viedoklis, kāds eksistē noteiktā grupā vai sabiedrībā, tās visbiežāk ir baumas vai kaut kas pa ausu galam dzirdēts. Aizvien vairāk mēs ejam atpakaļ uz to sabiedrības modeli, kurā patiešām zināšanas un fakti spēlē aizvien mazāku lomu, savukārt šis vispārējais viedoklis kļūst aizvien svarīgāks. Ja mēs no šāda skatupunkta raugāmies, tad viduslaiki nav nemazam tik tālu no mums. Kādā veidā tam, par ko tu raksti, ir sakars ar to, ko šobrīd runājam memoriālās kultūras līmeni? Gustavs Strenga: Mūsu sabiedrība ļoti atšķiras no viduslaiku sabiedrības. Mēs droši vien varētu teikt, ka pastāv nācijas kolektīvā atmiņa, lai gan katrai grupai ir sava un katrai ģimenei ir sava kolektīvā atmiņa, kas var būt pretrunā ar nācijas kolektīvo atmiņu. Tad viduslaikos kolektīvā atmiņa ir daudz sadrumstalotāka, un šī atmiņa saistās vairāk ar pašām grupām un to identitātēm.  Ja mēs no šodienas skatupunkta skatāmies, es domāju, ka mums ir daudz lielāka vienotība, lūkojoties pagātnē, nekā tas bija pirms 500 vai 600 gadiem šeit, Livonijā. Arī, protams, ir milzīga atšķirība starp valsts ieguldītajiem resursiem kolektīvās atmiņas veidošanā un starp noteiktu grupu spējām uzturēt savu atmiņu. Valsts vai nācija līdz ar pieminekļu, memoriālu vai citu piemiņas vietu būvi, palīdzot radīt literārus darbus vai arī filmas, vienalga kādu citu kultūras produkciju, ļoti palīdz veidot šo kolektīvo atmiņu vai uzturēt atmiņas par pagātni dzīvas. Savukārt viduslaikos katrai grupai bija jāatrod pašai šie līdzekļi un šīs spējas uzturēt kolektīvo atmiņu, kas noteiktos brīžos bija diezgan sarežģīti. Gustavs Strenga ir pēcdoktorantūras pētnieks Greifsvaldes Universitātē Vācijā. Bijis pētnieks Tallinas Universitātē un vadošais pētnieks Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Viņa akadēmisko interešu lokā ir viduslaiku Livonijas vēsture, atmiņas un piemiņas pētniecība, kā arī grāmatniecības vēsture. Studējis Rīgā, Budapeštā, Freiburgā, Londonā. Nule kā iznākusi viņa grāmata “Atceroties mirušos: kolektīvā atmiņa un piemiņa vēlo viduslaiku Livonijā”, izceļot kolektīvās atmiņas nozīmi Livonijas sabiedrībā vēlajos viduslaikos. Kā norādījis pats autors, monogrāfijā analizēts, kā kolektīvās atmiņas forma, mirušo piemiņa palīdzējusi dažādām grupām atcerēties savu pagātni, veidot un nostiprināt identitāti, kā arī veidot sociālās attiecības.

16. novembrī pasaulē atzīmē Filozofu dienu. Ko un kā filozofs var ietekmēt pasaules notikumos un vai viņam kaut kas būtu jāietekmē? Kas ir “ļaunuma banalitāte”  mūsdienu pasaulē un kāpēc emocionāla pozīcija konfliktus nerisina, saruna ar Filozofijas institūta pētnieci Elvīru Šimfu, kuras pētījumu lauks ir saistīts ar varu, vardarbības politiku, sociālo un politisko ļaunumu. Vai mēs varam teikt, ka šobrīd ir iestājies tāds īpašs ļaunuma laiks? Kā, jūsuprāt, ir iespējams šobrīd domāt par šo notiekošo ļaunumu, tas ir kaut kas īpašs, nebijis, ārkārtējs? Elvīra Šimfa: Ziniet, kāpēc intelektuāļi ir apjukuši tāpēc, ka (..) viņi skaidri redz, visdrīzākais, ka notiekošais nav nekas īpašs. Bet to nedrīkst, to nedrīkst atzīt. Politiska, pilsoniska stāja pieprasa, ka jums jāsaka, ka tās ir pasaulē vislielākās šausmas un nekas tamlīdzīgs līdz šim nekad vispār nav pieredzēts un nezinām, ko ar to darīt. Kas ir acīmredzama muļķība.  Ja sāktu, nevarētu beigt uzskaitīt konfliktus, sadursmes, karus un noziegumus pret cilvēci. Viņu ir daudz, viņi ir katastrofāli, traģiski, šausmīgi. Faktiski tas pirmais, ar ko, protams, būtu jāsāk, ir Otrā pasaules kara noziegumi, kas radīja nepieciešamību pēc jauna, juridiska un arī ētiska koncepta. Šie "noziegumi pret cilvēci" ir tapis Otrā pasaules kara kontekstā. Bet arī pirms tam, ja jūs palūkojaties atpakaļ pasaules vēsturē vai pat šaurāk Eiropas vēsturē, tā ir pilna ar asiņainiem, briesmīgiem konfliktiem, un, protams, ka katru reizi visi politiķi un sabiedrisko procesu komentētāji nāk un saka, ka kaut ko tik šausmīgu viņi nekad vēl nav pieredzējuši. Filozofs Žizeks, uzstājoties Frankfurtes grāmatu gadatirgū, "Hamās" uzbrukumu Izraēlai nosauca par ārprātīgu terorisma aktu, kura rezultātā viņš uzskata, ka šī organizācija ir jāiznīcina, tomēr viņš arī uzsvēra palestīniešu ciešanas, kas traucē panākt ilgstošu mieru. Jautājums, vai filozofam ir jāiestājas kādā pozīcijā šādās situācijās? Elvīra Šimfa: Domāju, ka nē. Ne tā, kā es saprotu filozofiju. Filozofs var būt dažādās kapacitātēs, filozofs jau var nodarboties ar politiku, vai būt sabiedriski aktīvs. Tādā  gadījumā - jā, skaidrs, līdz ko jūs iepeldat politiskajā sfērā, jums ir jāieņem pozīcija. Tādi ir politiskās sfēras spēles noteikumi. Cilvēki tur pozicionējas. Kamēr esat akadēmiskajās aprindās, šīs aprindas pasargā jūsu tiesības uz brīvu viedokli, profesionālu, neitrālu.  Kanta kontekstā arvien biežāk tiek runāts par to šo brīvību apjoma samazinājumu. Elvīra Šimfa: Pēc Kanta domām, brīvība ir spēja noteikt pašam sev saprātīgu likumu, kad jūs izmantojat savu prātu, lai vadītu savas rīcības. Tikai prāta noteikti motīvi, tikai prāts, tikai racionāla rīcība. Kantam brīva rīcība ir identiska racionālai rīcībai, un ziniet, no tā veidojas tas paradokss, ka dažbrīd liberāļi, tie, kas sevi identificē sabiedrībā kā liberāļus, iestājas noteiktās situācijās par diezgan nopietniem brīvības ierobežojumiem. Piemēram, Covid laikā liberāļi diezgan skaļi sauca: jā, vajag visu ciet, jo vairāk ciet, jo labāk, jo ilgāk, jo labāk. Bet tā jau ir tāda pasaules situācija, par ko jūs runājat, ka ir jauna kārtība un šī jaunā pasaules kārtība prasa arī citu brīvību izpratni. Elvīra Šimfa: Šī izpratne ir tikpat veca, cik Kants. Liberāļi jums saka, ka, pat ja jūs tiekat ierobežots, ja ierobežojums, prasība pēc ierobežojuma ir racionāla, tad jūs tik un tā esat brīvs. Jūs esat brīvs tiktāl, ciktāl jūs esat racionāls. Ja racionāli ir ierobežot sevi, tad jūs tik un tā esat brīvs. Vienkārši brīvības izpratne nav saistīta ar ierobežojumu esamību vai neesamību, brīvības izpratne ir saistīta ar rīcības racionalitāti vai nacionalitāti. Elvīra Šimfa ir Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētniece, filozofijas lektore. Viņas galvenās pētījumu tēmas ir klasiskā vācu filozofija, īpaši Imanuela Kanta praktiskā filozofija, kā arī politikas teorijā, īpaši Kārļa Marksa, Hannas Arentes, Jirgena Hābermasa un citu politikas teorētiķu idejas. Elvīra Šimfa īpašu uzmanību pievērš jautājumiem, kas saistīti ar varu un vardarbību politikā, sociālo un politisko ļaunumu. Pirms pāris gadiem Latvijas Universitātes Akadēmiskajā apgādā iznāca viņas monogrāfija "Kanta antropoloģija".

Raidījumā Brīvības bulvāris iztaujājam Eiropas Savienības tiesas tiesnesi Inetu Ziemeli par vērtību maiņu un cilvēktiesībām, par to, kā karš Ukrainā mainīja cilvēka brīvības izpratni pasaulē un Latvijā, par Krievijas naratīviem publiskajā telpā un Stambulas konvencijas instrumentalizāciju politikā. "Tas nav stāsts par to, ka mums vajadzētu visu laiku justies kā upuriem un to multiplicēt. Tas ir stāsts par to, ka sabiedrība nevar atveseļoties un atkopties, ja taisnīgums nav iestājies. Tā ir  tāda cilvēces atziņa, kura ir burtiski aksiomātiski. Mēs to redzam dažādās situācijās. Mums visu laiku kaut kas iekšā gruzdēs, citam vairāk, citam mazāk, tur Jums taisnība, jo mēs individuāli reaģējam uz savas tautas, ģimenes un tā tālāk stāstiem," sarunā vērtē Ineta Ziemele. "Tik, cik es to redzu un starptautiskajās tiesībās ir šis viens aspekts, ir jāredz šīs lietas, kas ir noticis tautu attiecībās. Tas, ko es redzu, ir, ka tik vienkārši zem paklājiņa nolikt to nevar. Lai arī kā gribētos vai negribētos, tas jebkurā gadījumā nāks uz āru. Latvijā, piemēram, es redzu dažādas negācijas, kas mums ir sabiedrībā, tās ļoti spilgti ir saistītas ar to, ko mēs esam piedzīvojuši kā tauta." Ineta Ziemele ir Eiropas Savienības tiesnese, Rīgas Juridiskās augstskolas profesore, bijusi Satversmes tiesas tiesnese un priekšsēdētāja, Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnese. Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Cilvēktiesību institūta izveidotāja un direktore, juridisko zinātņu doktore. Savu doktora disertāciju aizstāvējusi Kembridžas universitātē par tēmu "Valstu turpināšanās un pilsonība Baltijas valstīs starptautisko un konstitucionālo tiesību jautājumi".

Sociālie tīkli maina vēsturi, to padarot par propagandas, hibrīdkara sastāvdaļu, dažādu valstu specdienestu darba instrumentu, katru interneta lietotāju gandrīz padarot par vēsturnieku. Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar amerikāņu vēsturnieku un populārās grāmatas "Vēsture pārtraukta: kā sociālie tīkli un internets mainījuši izpratni par pagātni" autoru Džeisonu Steinhaueru (Jason Steinhauer).