Brīvības bulvāris

Sociālie tīkli maina vēsturi, to padarot par propagandas, hibrīdkara sastāvdaļu, dažādu valstu specdienestu darba instrumentu, katru interneta lietotāju gandrīz padarot par vēsturnieku. Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar amerikāņu vēsturnieku un populārās grāmatas "Vēsture pārtraukta: kā sociālie tīkli un internets mainījuši izpratni par pagātni" autoru Džeisonu Steinhaueru (Jason Steinhauer).

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesoru Leonu Gabrielu Taivānu par karu Izraēlā, globālā terorisma draudiem, pasaules kārtības maiņu un nākotnes scenārijiem. Palestīniešu teroristu grupējuma "Hamās" uzbrukums Izraēlai izraisīja lavīnveidīgu efektu pasaules procesos, kas izraisa virkni jautājumu gan par vardarbības vēsturi šajā reģionā, gan kā pret to attiekties. Vai un kādā ziņā notiekošais var atvērt jaunu vēstures lappusi ne tikai reģiona, bet arī pasaules vēsturē kopumā? Un kāds notiekošajam Tuvajos Austrumos ir sakars ar citiem pasaules procesiem - karu Ukrainā vai Putina tikšanos ar Ķīnas līderi Sji Dziņpinu. Kas ir iespējamā pasaules nākotne, kuras liecinieki mēs esam tagad? "Es domāju, ka vispār mums būs jārunā diezgan drīz par pavisam citu Eiropu un citu pasauli. Mēs jau varam uzskatīt, ka varbūt liels karš nebūs, bet būs vairāki reģionāli kari, kuri vēsturnieku atmiņā beigu beigās pārvērtīsies par tādu vienu karu. Pēc tādiem lieliem kariem tā situācija un pasaules izkārtojums ir cits, un es domāju, ka tā sistēma, kurā mēs šodien dzīvojam, viņa vairs tāda nebūs," analizē Leons Taivāns, jautāts, kā karš Izraēlā var izmainīt situāciju Eiropā. "Tādā sakarā es domāju, ka Eiropa ļoti dziļi izmainīsies. Jāsaprot arī to, ka, piemēram, šodien jau netrūkst ziņojumu par to, ka parādās aizvien vairāk antisemītiski plakāti un uzraksti uz sienām, antisemītisms sāk Eiropā pieaugt un tas lieku reizi liecina par to, ka ebreju perspektīvas nav īpaši gaišas un viņiem nekas cits neatliek, kā visiem spēkiem mēģināt noturēt savu Izraēlas valsti Tuvajos Austrumos un turēties pretī," turpina Leons Taivāns. "Izskatās, ka Amerikas Savienotās Valstis būs sabiedrotais, kaut gan tas vēsturiski tā ne vienmēr ir bijis, un tas viss pavērsīs to ainu citādāk. Bet Eiropā situācija var būt ļoti dažāda tāpēc, ka tā viena piektdaļa iedzīvotāju, kas ir musulmaņi Francijā, piemēram, tieši vai netieši simpatizē Palestīnai, simpatizē Tuvo Austrumu reģionam, simpatizē kolektīviem dienvidiem. Amerikas Savienotajās Valstis arī situācija ir ļoti nelāga." Savā grāmatā "Tuvo Austrumu civilizācija: arābu islāms un kalifāts" jūs atsaucaties uz Austrumu pētnieku Bernardu Luisu, kurš arī runāja par civilizāciju sadursmi un aizstāvēja tēzi, ka islāma terorisms nav sakņots ne teoloģijā, ne musulmaņu jurisprudencē. Bet jūs šīs pašas grāmatas ievadā rakstāt, ka šim viedoklim piekrītat tikai daļēji, jo "vardarbība ir islāma civilizācijas neatņemamu sastāvdaļa". Vai šo jūsu tēzi varam attiecināt uz to, kas notiek šobrīd? Leons Taivāns: Divas reliģijas - islāms un jūdaisms - ir būvētas uz dažādiem principiem, uz pretējiem principiem. Jā, bieži vien tiek runāts, ka Vecā Derība, jūdu Svētie Raksti, ka tur ir asiņainas lappuses. (..) Vecā Derība, kā mēs kristietībā saucam, tā dažādu literāru darbu kopums, no kuriem tā īsti sakrālā daļa, tā svētā daļa ir piecas Mozus grāmatas. Samērā neliela. Pārējais ir vēstures izklāsts. Ir pravieša daļa un ir vēstures izklāsts, un tajā vēstures izklāstā, protams, ir stāstīts tīri vēsturiski par izraēļu kariem, par kariem pret, kā zinātnē sauc, senā Sīrijas iedzīvotājiem, kur cilvēku upurēšana tika praktizēta, un to izraēlieši nevarēja ciest, tāpēc arīdzan tās valstiņas tika sagrautas. Bet šī vēstures daļa nav, tā stingri sakot, Svētie Raksti. Svētie Raksti ir Mozus likums, un ar to viņš jau beidzas. Bet pārējie teksti ir dažādi vēsturiski teksti. Islāmā, islāma vēsturē varmācība un arī naidu kurinošas sūras, kas vērstas pret jūdiem, pret kristiešiem ir Svēto Rakstu neatņemama sastāvdaļa. Jūdaisma vēsture nav salīdzināma ar islāma vēsturi. Tāpēc, ka islāma vēsturē, sākot ar pašu Muhamedu, ir ārkārtīgi nejauka vardarbība. Pats Muhameds sēž un vēro, kā tiek nogalināti visi vīriešu no viņam netīkamas Jūdu cilts, kas dzīvo Medīnā. Viņš pats ir karotājs, viņš pats izlej cilvēku asinis. Šāda veida darbība ne jūdaismā, ne kristietībā nav praviešu cienīga.  Bet pravietis vai reliģijas dibinātājs ir tā persona, kuram seko darbos īpaši tādi reliģiozi cilvēki. Seko darbiem, dara tāpat, uzskata to par cienīgu nodarbi. Diemžēl islāmā šī īpašība ir klātesoša, un tie, kas grib būt kārtīgi musulmaņi kaut vai vārdos, viņi noteikti atbalstīs varmācību. Diemžēl viņiem ir arī sava sociālā dimensija, tas ir atkārtošanas sindroms. Leons Gabriels Taivāns ir Latvijas Universitātes profesors, reliģiju pētnieks, Dienvidaustrumāzijas studiju centra vadītājs. Dzimis luterāņu mācītāja ģimenē, beidzis Maskavas Valsts universitātes Austrumu valodu institūta Vēstures un filoloģijas fakultāti, kur apguvis indonēziešu valodu. Patlaban strādā Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Āzijas studiju nodaļā. Strādājis Izraēlā, Libānā, Sīrijā, Singapūrā, Jordānijā, Filipīnās un Krievijā. 17 gadus bijis zinātnieks PSRS Zinātņu akadēmijas Austrumu institūtā. 1969. gadā viņu savervēja Valsts drošības komiteju Maskavā, par ko viņš publiski stāstīt 90. gadu sākumā. Leons Taivāns ir arī viens no Latvijas Okupācijas muzeja dibinātājiem, daudzu monogrāfiju, mācību grāmatu un rakstu autors.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar filozofu un žurnāla "Rīgas Laiks" galveno redaktoru Uldi Tīronu par valodu un to, kā atpazīst “sapuvušu”, par domāšanu un nedomāšanu par karu, par mūsdienu krievu pasauli un sabiedrības “fašizāciju”, par Ļeņinu un latviešu strēlniekiem un arī Putinu. "Tas, ko darīja vācieši, atvaino par tādu gramatiski nepareizu formu, viņi centās noslēgties savās ģimenēs, centās dzīvot savā labklājībā, nodrošināt par katru cenu, lai viņi paliktu šajās labklājības pozīcijās. Nu labi, tas, kas tur notiek tajā sabiedrībā - kaut kādi sprukstiņi raujas pie varas, bet kopumā jau tas mani neskar, jo es vienalga vēlēšanās piedalīšos tajā mērā, ka es vēlēšu par ko es gribu,"vērtē Uldis Tīrons. "Mēs redzam, ka gan politiskā līmenī - tas nozīmē Hitlera nākšanu pie varas - tā piedalīšanās vēlēšanās vai nepiedalīšanās izrādījās pilnīgs bleķis, gan arī tādā ikdienas nozīmē vācieši kā pilsoņi cieta fiasko. Šādā pašā situācijā dzīvo daudzas Eiropas zemes, ieskaitot līdz pat šim brīdim, ja mēs skatāmies uz Slovēniju un Ungāriju, piemēram,. Bet tikpat labi mēs varam skatīties uz Latviju. Proti, cilvēki dzīvo salīdzinoši labi un ir gatavi visu darīt, lai tā varētu turpināt dzīvot, un tas skar tuvākos cilvēkus. Pilsoniski aktīvi ir ļoti maza grupa, un nevajag iedomāties, ka vienreiz iet novēlēt ir viss, ar ko nodarbojas pilsonis normālā demokrātiskā zemē. Nekā tāda nav, ir nepieciešama daudz un dažāda piedalīšanās valsts dzīvē, ieskaitot pārdomas par to, kam tu deleģē pārstāvēt savu viedokli, savu attieksmi, savu sapratni par to, kā būtu jādzīvo. Kas ir tas, kādu daļu brīvības tu upurē sabiedrības labā, nedzīvot tikai un vienīgi sev un vienīgi un tikai žurnālam "Rīgas Laiks" vai kam tamlīdzīgam. Pirms 30 gadiem novembrī sāka iznākt žurnāls "Rīgas Laiks", kam izdevējs bija iecerējis kļūt par ievērojamāko sabiedriski politiskos žurnālus Latvijā. Šo 30 gadu laikā žurnāls ir veidojis sava veida intelektuālās domas vēstures lappusi Latvijā, ir izaugušas vismaz divas paaudzes, kurām daļai šis izdevums kļuvis par tādu institucionālu lietu, citai - par metaforu specifiskai mediju auditorijai. Filozofs Uldis TĪrons ir žurnāla "Rīgas Laiks" galvenais redaktors kopš tā pirmsākumiem. Kā režisors iestudējis vairākas izrādes Jaunajā Rīgas teātrī, bijis arī režisors un scenārists vairākām dokumentālajām filmām. Ja restaurētu jaunāko laiku vēsturi, kas ir tas, kādu Latvijas vēsturi, tavuprāt, ir iespējams rekonstruēt laika posmā no 1993. līdz 2023. gadam. Uldis Tīrons: "Rīgas Laika" iznākšana ir notikums 1993. gadā, bet ja mēs par to runājām kaut kādās pasaules kategorijās, ir ārkārtīgi grūti spriest, tādēļ ka ir notikuši vairāki kari, protams, ka Dvīņu torņu sabrukšana 2001. gadā ir tāds notikums, kuru nav iespējams aizmirst. Es pat zinu, kurā bārā Rīgā sēdēju un dzēru alu ar vienu draugu no Pēterburgas un televīzijā rādīja Dvīņu torņu sabrukumu, kas likās kā kaut kāda "ekšen" filma no Rietumiem. Nevarēju noticēt savām acīm. Tādā veidā pasaule ir izmainījusies ārprātīgi, kaut vai spriežot tikai no "Rīgas Laika" perspektīvas, jo mēs sākām Preses namā, tajā pašā Preses namā, kas tagad tur rēgojās un kur Pīlēns blakus birojus būvēm. Preses namā bija tāda, piemēram, profesija žurnālam, precīzāk, amats, kā ievadītāja. Ttas nozīmē to, ka iesniedz rokrakstus, mašīnrakstā rakstītus, reizēm ar roku, un tie tika ievadīti vienīgajā kompjūteri, kas bija. Nē, bija divi - viens bija ievadīšanai un otrs bija maketēšanai. "Rīgas Laiks" ir nespecializētas žurnāls latviešu valodā, raksta Vikipēdija, kurš regulāri iznāk kopš 1993. gada novembra. "Lai cik amizanti tas izklausītos, ir labi likt uzsvaru uz apzīmējumu nespecializēts, tā "Rīgas Laika" pagājušajā numurā raksta rakstnieks Svens Kuzmins. "Jo varbūt tieši izlocīšanās no specializācijas ir paglābusi "Rīgas Laiku" no pārtapšanas par to, ko mūsdienās sauc briesmīgā vārdā projekts." Uldis Tīrons: Katrā gadījumā "Rīgas Laiks" ir mēms pārmetums visiem tiem, kas ir ērti iekārtojušies dzīvē un kuriem liekās, ka nāve ir tikai pārpratums un tas viņus neskar. Visi cilvēki, kuriem ir šāda neērtības sajūta, lielā mērā var būt pateicīgi par šo neērtības sajūtu arī "Rīgas Laikam", jo viena no "Rīgas Laika"  funkcijām, ko tas veiksmīgi ir sasniedzis, ir tāda nemiera izraisīšana cilvēkos. Ir, protams, cilvēki, kas lasa visu laiku, visus 30 gadus, bet to nav daudz. Tu esi vairākkārtīgi teicis, ka valoda ir bezmaz vai pats galvenais. Uldis Tīrons: Šajā gadījumā es esmu Heidegera sekotājs. Atgādināšu viņa teikto, kas kļuvis jau par banalitāti noteiktās aprindā: "Die Sprache ist das Haus des Seins / Valoda ir esamības mājas". Es patiešām domāju, ka viena no "Rīgas Laika" funkcijām un prasmēm, un pieredzēm, lai gan pieredze nav lietojama daudzskaitlī. Bet tagad jau visu drīkst, tāpat kā brīvības un viss kaut kas tamlīdzīgs. Man šķiet, ka šī stāvēšanu sardzē pie valodas cietokšņa... Tas bija vēl padomju laikā, manas dziļi cienītās korektores un redaktores, pat Ļeņina rakstu izdošanā latviešu valodā strādājošās, bija brīnišķīgi profesionāļi. Pat Ļeņina raksti, piemēram, ir ļoti latviski labi izrediģēti.  No tiem var mācīties labu latviešu valodu. Uldis Tīrons: Savā ziņā var mācīties labu latviešu valodu, tādēļ ka tur strādāja ļoti kvalificētas vecas korektores. Tas ir pārsteidzoši. Kamēr pašreizējā izdošana vai, piemēram, masu mediju valoda internetā ir vienkārši katastrofa un vajadzētu jau sen pakārties, ja gadījumā mēs domātu, ka tam - valodai - ir kāda nozīme. Valoda ir viens no tiem apsvērumiem, kāpēc cilvēki saka, ka viņi dzīvo Latvijā. Viens no, es nesaku, ka visi. Piemēram, dzimtas kapi, ģimene, draugi, valoda. Ir vienīgā zeme, kur mēs varam runāt latviski. Un kad mēs klausāmies, šie paši cilvēki, kas to saka, kāda ir viņu valoda, kādā veidā viņi neprot izteikt domas, kādā veidā viņi lieto šo valodu, kas ir piesārņota ar milzīgu tehnokrātu spiedienu pašreiz. Bez šaubām, ka viņa [valoda] mainās, bet es esmu par to, ka valodai ir reāli liela loma tajā pasaulē, ar kuru sastopas cilvēks tad, kad viņš ienāk šajā pasaulē. Vairāk viņš attīstās valodā, nekā ģimenē. Ģimene, bez šaubām, arī ir valodas māja, kopumā es domāju, ka "Rīgas Laika" darbs ir, kā izteicās mans kolēģis un draugs Arnis [Rītups], ir pazīt puvušu runu. Tici man, Gint, ka Latvijā no šī viedokļa darba ir atliku likām.

Raidījumā Brīvībās bulvāris saruna ar mediju pētnieku un Vidzemes augstskolas asociēto profesoru Jāni Buholcu par divām informatīvām telpām, par vienotu valodas politiku, mediju dienaskārtību Latvijā un politiķu izpratni par mediju brīvību. "Es teiktu, ka cilvēkiem ir uzskati, kurus jūs tā vienkārši nevarat izmainīt," atzīst Jānis Buholcs, analizējot, kāpēc daļa krieviski runājošo atbalsta karu Ukrainā. Viņus nepārliecina arī informācija un fakti. "Arī ar to nē, tāpēc, ka šis jau ir stāsts nevis vienkārši par faktiem, šis jau ir stāsts par pārliecību, par personisko ideoloģiju, kaut kādā ziņā par tādām citām vērtībām, interpretāciju par to kā pasaule darbojas, kas ir labais, kas ir sliktais. Tas nav kaut kas tāds, ka, ja jūs tagad noliksiet faktu kaudzīti uz galda, viņi izlasīs tos faktus un teiks: “Jā, esmu kļūdījies un jums ir taisnība!”," turpina Jānis Buholcs. "Tas tā nedarbojas, jo tā visa informācijas uztvere ir ļoti cieši sakņota arī dažādās psiholoģiskajās attieksmēs, reakcijās un cilvēkiem arī ļoti bieži vienkārši nepatīk, ka viņus labo. Mēdz arī būt situācija, kurā kāds mani grib pārliecināt par to, ka man nav taisnība un varbūt es neticu tam, kurš man to mēģina sacīt un es vēl ciešāk savu pārliecību atbalstu. Sociālo problēmu jautājumi ir vieni no tiem, kas var veidot mums spēju saprasties, bet tas nenozīmē, ka mums nevajag runāt par tām tēmām, kuras mūs šķeļ, jo tas bieži vien ir stāsts par spēju diskutēt, tas ir stāsts par spēju saprast, kāpēc mans oponents vispār domā tādās kategorijās, kas ir tas, kas viņam ir licis nonākt pie tādas realitātes versijas. Ja mēs to sapratīsim, mēs droši vien arī spēsim izdomāt kā labāk ar viņiem runāt." Informatīvās telpas sašķeltība, informatīvais karš un tā aktieri, sabiedriskie mediji un to neatkarība, mediju brīvības jautājumi ir tie, kuri pēdējās nedēļās atkal atgriezušies dienaskārtībā.  Jānis Buholcs: Par mediju politiku var sacīt dažādas lietas, gan labas, gan sliktas. Labā ir tāda, ka viņa noteikti ir. Proti, tā ir laba tēze, kas varbūt sākumā izklausās kā ļoti vienkārša, tomēr man šķiet, ka tas pats par sevi jau īstenībā ir sasniegums, ka mēs esam politiskā līmenī sapratuši, ka tāda lieta ir vajadzīga. Proti, ka mēs nevaram ļaut, lai tas viss iet pašplūsmā, lai to regulē brīvais tirgus, kā nu tur sanāk, tā tas viss ir. Mums tiešām jādomā par informācijas vidi, mums jādomā par mediju stiprināšanu, par žurnālistikas stiprināšanu, par šo kritisko domāšanu, par medijpratību, par šīm visām lietām, kuras bieži vien publiskajā telpā tiešām tiek minētas. Tās visas tagad ir dienas kārtībā, kas pats par sevi nenoliedzami ir labi,. Cits jautājums, protams, ir, kā nu kurā situācijā, kā kurā reizē izdodas to visu realizēt, jo šī tēma ir diezgan sarežģīta, un tur ir ļoti maz tādu konkrētu piemēru, ko mēs varētu paņemt, ka kaut kur kaut kas darbojas, mēs tagad to visu pārņemsim un mums tas arī darbosies. Līdz ar to tur ir arī zināms mācīšanās elements, zināms kļūdu elements, bet es gribētu domāt, ka vismaz lielās līnijās mēs esam uz pareizā ceļa.   Šobrīd Nacionālās drošības koncepcija paredz pārtraukt sabiedrisko mediju apraidi krievu valodā, bet saglabāt komercmedijos. Kādu jūs redzat mērķi šādai politikai?   Jānis Buholcs: Tas ir jautājums, kurš, manuprāt, nav īsti labi izdomāts. Tur var saprast, ka tas ir drīzāk tāds politiskās vides vai politiskās situācijas atspoguļojums, ka ir nācis pieprasījums pēc šāda veida idejām. Tur īstenībā mēs varam ieraudzīt šo pretrunu, ka vienas puses tiešām tiek runāts par informatīvās vides stiprināšanu, par vienotas informācijas vides veidošanu, bet sanāk tā, ka mēs varbūt īsti nezinām, kā to visu panākt. Iespējams, ka tā fantāzija tajā visā pasākumā ir tāda, ka ja mēs pārtrauksim atbalstīt jebkādā veidā šos te krievvalodīgos medijus un ja viņi būs mazāk, un viņi radīs mazāku saturu, tas kaut kādā veidā palīdzēs visiem pārējiem medijiem latviešu valodā strādājošajiem. Proti, ka krievvalodīgie, kuriem kaut kādu iemeslu dēļ šis saturs, kas ir krievu valodā, tomēr ir ērtāk uztverams, ka viņi pēkšņi sāks tagad vairāk lasīt, klausīties medijus latviešu valodā. Es baidos, ka tas nenotiks, jo ceļam uz informācijas vides stiprināšanu, manuprāt, vajadzētu būt divu pakāpju: pirmā pakāpe ir, ka mēs vispār cenšamies veidot vienotu informācijas vidi, cik nu vien tas iespējams, un nākamā pakāpe ir par to, ka tā informācijas vide ne tikai vienota, bet arī veidota uz latviešu valodas pamata. Kas pats par sevi, protams, ir ļoti labi, tas ir tas, kā tam būtu jābūt, bet jautājums ir, vai mēs šajā brīdī jau pasakot, ka mums nebūs sabiedrisko mediju satura krievu valodā, vai mēs tiešām varam cerēt, ka tagad pēkšņi tā latviešu valoda iegūs stiprinātās pozīcijas. Neizskatās, ka tā tomēr kļūda, izskatās, ka tā ir apzināti veidota politika. Jānis Buholcs: Par to, kas tur notiek galvās, to es pateikt, protams, nevaru, bet tas ir kļūdaini, tas ir bīstami, jo, manuprāt, pats svarīgākais un pamatu pamats ir tas, lai mazākumtautību pārstāvjiem un krievvalodīgiem pirmām kārtām būtu pieejama informācija viņiem ērtā valodā, bet tādam, kurā atspoguļo vietējās vērtības, kura atspoguļota demokrātiskas vērtības, kurā ir augsti žurnālistikas standarti. Jo pretējā gadījumā, ko tad viņi darīs, viņi, visticamāk, meklēs kādu saturu krievu valodā. Vietējie komercmediji jau turpinās pastāvēt. Jānis Buholcs: Tas, protams, nav slikti. Bet šis ir stāsts par to, vai tas, ko rāda vietējie komercmedji krievu valodā, vai ar to pietiek, lai apmierinātu visas vajadzības. Man šķiet, spilgtākais piemērs, kas arī izskanējis pēdējās nedēļās, kad tiek runāts par šo koncepciju, ir Latvijas Radio 4, kurš kaut kādā lielā mērā sniedz informāciju tādu, kurai pat īsti alternatīvas nav.  Man šķiet, nesen bija prezentācija Kultūras ministrijas pasūtītajam pētījumam, ko veica "Kantar", kas arī bija par Latvijas iedzīvotāju mediju izvēli. Un tur viens no secinājumiem bija tāds, ka šo Krievijas televīzijas kanālu slēgšana nenozīmē, ka tagad masveidā visi sāk skatīties televīzijas kanālus latviešu valodā. Viņi, visticamāk, vienkārši meklē alternatīvas, iet uz youtube vai kādiem citiem sociālajiem medijiem. Un ko viņi tur ierauga, tur arī ir ļoti daudz dažādas lietas. Tur, protams, ir labas, kvalitatīvas lietas, bet tur ir daudz arī tādu lietu, kuras droši vien mēs neuzskatītu par tādām, kuras vajadzētu cilvēkiem skatīties un kura sniedz izvērstu un sakarīgu priekšstatu par to, kas notiek. Līdz ar to tā informācijas vide ir diezgan plaša, un tās iespējas atrast to, kas cilvēkiem tuvāks, jau tāpat ir ļoti lielas. Jānis Buholcs ir Vidzemes Augstskolas asociētais profesors, studējis komunikācijas zinātni un strādājis žurnālistikā. Ikdienā viņš lasa tādus studiju kursus kā mediju ētika, mediju ekonomika, tiešsaistes informācijas vide, pētniecībā pievēršas žurnālistikas un sociālo mediju tēmam un mediju vides profesionālajām aktivitātēm.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar sociologu Andri Saulīti par valsts ekonomisko izrāvienu, nevienlīdzības cēloņiem un sekām, nodokļu politiku un Latvijas vidusslāņa saturu. Nule kā apstiprinātās valdības mērķis esot plašs un spēcīgs vidusslānis, kuru arī uzskata par pilsoniskās sabiedrības un attiecīgi arī demokrātijas mugurkaulu.  "Mums bija uzskats Rietumu pasaulē par kapitālisma brīvo plaukstošo ekonomiku, jo tikko bija sociālisms norietējis. Visiem šķita, ka tas ir pierādījums, ka kapitālisms un brīvais tirgus ir tas, kā to vajag šturmēt. Un tā bija kļūda. Tā bija kļūda ar milzīgām sekām. Ja vien būtu tagad uzņēmība tikpat asi rīkoties un stūri griezt uz otru pusi... Bet, man liekas, tā tomēr bija tā vēsturiskā situācija, kur bija Reigans un Tečere, un šobrīd pasaule jau ir tik daudzpolāra, ka mums nepietiktu, ka divas šīs lielās ekonomikas sadotos rokās, un mums nāktu skandināvu veida valdība un tad mums atgrieztos atpakaļ... Es domāju, ka daudzas lietas vairs nevar mainīt. Tās vienkārši neizmainīsies," analizē Andris Saulītis. Jo kapitāla uzkrāšanās stadija jau ir notikusi? Andris Saulītis: Tā jau ir notikusi un to neatgriezīs tik viegli atpakaļ. Bet vienīgais, kā to var risināt, un es nedomāju, ka tas ir sāpīgs risinājums, - es saprotu, ka mantojuma nodoklis un dāvinājuma nodoklis ir kaut kas, kas uzreiz izsauc ļoti lielas diskusijas, sauksim to tā. Bet mums šobrīd lielākā daļa lielo uzņēmumu ir nevis izveidoti, bet mantoti. Jautājums, kā ekonomisko izrāvienu, par ko ir arī jūsu topošā grāmata, sasniegt. Tam, protams, dažādas versijas. Latvijas Radio nesen izskanēja kāds odiozs politiķa paziņojums, ka vajag sasaukt kopā visus Latvijas miljonārus un viņi noteikti zinās, kā šo ekonomisko izrāvienu nodrošināt. No vienas puses, tāds samērā klasisks oligarhijas piegājiens jautājuma risināšanā. Kas tālāk notiek ar to? Kas ir tās metodes, formula, kā š te konkurences zaudējumu Lietuvai vai Igaunijai mazināt? Andris Saulītis: Es domāju, ka tas bija pagalam, es pat neteiktu neveiksmīgs izteikums, bet neveiksmīga domāšana. Kad ir runa par sasaukt bez jebkādiem kritērijiem, vienkārši pēc maka biezuma. Tas vienkārši nav taisnīgi. Var jau būt miljonāru fokusa grupa... Andris Saulītis: Jā, miljonāru fokusa grupa, kurā ir tie, kuri ir savu bagātību ieguvuši gan apšaubāmā veidā, gan taisnīgā veidā, un tos visus likt kopā. Bet, atgriežoties pie tēmas par to, kā atrast risinājumus, man viens cits piemērs nāk prātā, kas beidzās ar fiasko.  Es saprotu, ka neviens negrib runāt par pandēmiju atkal, bet, jo ātrāk mēs par to sāksim runāt un būsim sagatavojušies, kā nedarīt, tas būs labāk. Tajā laikā arī tika nodibināta padome, kurā bija eksperti un kuri mēģināja palīdzēt valdībai pieņemt risinājumus. Viņa pēc neliela laika pārtrauca savu darbību. Es teiktu, vajadzēja divas [padomes]. Tāpēc, ka tas termins, ko sauc par troksni, mēdz būt diezgan bieži šajās diskusijās un bieži vien ir pat labāk, ka tev ir nevis viena liela padome ar 10, 15 cilvēkiem, bet uztaisi labāk divas un katra, nesarunājoties, iespējams, atnāks ar citu secinājumu. Tā ir viena lieta. Bieži vien mēs domājam, tagad sasauksim visus ekspertus kopā, bet labāk viņus ir nošķirt atsevišķi un ļaut divām līdzvērtīgām grupām nākt ar saviem secinājumiem. Tas rada tādu noturību, ja abas grupas ir atnākušas ar vienu un to pašu secinājumu. Es arīdzan savā topošajā grāmatā cenšos uzsvērt, ka mums joprojām ir ļoti zems līmenis uz zinātniskiem pierādījumiem balstītu lēmumu pieņemšanā. Tas, protams, ir saistīts arī ar zinātnes finansējumu. Kādas tam ir sekas? To es šobrīd ļoti labi redzu, kad valsts pārvalde vēršas pie manis ar lūgumu pēc ekspertīzes, ka nav jau to ekspertu. Un arīdzan valsts pārvaldē nav patiesībā resursu, kur smelties pēc tās ekspertīzes, jo vienkārši nav nedz to doktora grāda ieguvēju, nedz doktorantu. Un visi tie, kuri ir, tie jau ir pārkrauti ar darbiem. Es teiktu, ka augstākajā izglītībā ir ļoti plašas darba iespējas, tirgus ir brīnišķīgs, bet tikt līdz turienei, pirmkārt, tas ir ilgs ceļš.  Kaut kādu 35 gadu vecumā tu beidzot beidz studēt, un līdz tam brīdim, kad tu ieej tajā apritē, kur arī valsts pārvalde tev regulāri ir gatava piedāvāt ekspertīzi un tu esi ieguvis pieredzi, kā šos lietišķos šos pētījumus veikt, tu būtībā dzīvo ar ļoti maziem iztikas līdzekļiem. Andris Saulītis ir Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vecākais pētnieks, ieguvis maģistra grādu antropoloģijā Jaunās Skolas universitātē Amerikas Savienotajās Valstīs, savukārt doktora grādu socioloģijā aizstāvēs Eiropas Universitātes institūtā Itālijā ar disertāciju "Vai virzītāji spēj pavirzīt parādnieki: četri lauku eksperimenti ar maksājumu atgādinājumiem." Savā zinātniskajā darbībā sociologs apvieno kvalitatīvo un kvantitatīvo datu pētniecība un īpaši pievērsies eksperimentālajām izpētes metodēm, lai izzinātu indivīda un mājsaimniecības finanšu uzvedību, kā arī izprast sociālā konteksta un kognitīvo mehānismu nozīmi un ietekmi uz indivīdiem un ekonomiku kopumā.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna bijušo diplomātu Latvijas Ārpolitikas institūta asociēto pētnieku Imantu Lieģi par jaunāko laiku Latvijas vēstures mācībām un politisko dienaskārtību aizsardzības jomā, Ukrainas iespējamo dalību NATO un Eiropas Savienībā. Imants Lieģis 2022. gadā izdeva arī savas atmiņas par Latvijas valsts atjaunošanu un politikas iezīmēm pēdējo 30 gadu laikā. Viņš raksta: "Manas attiecības ar valsts varu nav tik tipisks, kā pieņemts. Es cienu indivīdus, ne viņu amatus, turklāt man pašam vara nav likusies īpaši pievilcīga." Jūs vairākkārt esat minēts kā aizsardzības ministra kandidāts, tagad jums ir jauns amats. Kas ir tas, kāpēc  bijāt gatavs atgriezties Latvijas politikā? Imants Lieģis: Es tā nosacīti esmu atgriezies Latvijas politikā, jo vienojos ar jauno aizsardzības ministru Andri Sprūdu, viņš mani aicināja par savu padomnieku. 18. septembrī sāku atkal strādāt tajā vietā, kurā es strādāju pirms 13 gadiem. Uzskatu, ka, ņemot vērā, ka pašreiz notiek karš reģionā, ja kāds mani aicina sniegt padomu par drošības un aizsardzības politikas jautājumiem, tas ir liels pagodinājums, un, ja es varu kaut ko šobrīd palīdzēt, tad es uzskatu, ka es labprāt darītu. Vai šobrīd, kad ir pagājuši vairāk nekā 30 gadi kopš Latvijas Ārlietu dienesta un Latvijas valsts atjaunošanas, mēs varam sākt meklēt kaut kādas likumsakarības attiecībā uz tiem procesiem, kas toreiz notika? Grāmatā jūs ļoti bieži par cilvēkiem un situācijām sakāt: es biju piesardzīgs, es skatījos ar aizdomām. Šādi izteikumi dominē.  Jūs arī rakstāt, ka, piemēram, Lennarts Meri savu ārlietu dienestu lūdza veidot britu kolēģiem, lai nodrošinātu, ka neviens Krievijas specdienestu darbinieks nav šajā dienestā. Imants Lieģis: Es domāju, tas palīdz skaidrot, kur mēs šodien esam savā ziņā. Tā vēsture nāk līdzi, tie 30 gadi, tā piesardzība. Es domāju, ka ļoti svarīgi, ka cilvēki pieraksta savu pieredzi no tiem laikiem.  Arī par trimdas laikiem jūs prasījāt par čekas centieniem šķelt sabiedrību, tāpēc es norādīju uz Ulža Ģērmaņa lomu, ka viņš atmaskoja šādus gadījumus un rakstīja par tiem gadījumiem. Kaut vai par Neilandu, par tiem Latvijas padomju it kā diplomātiem, kas strādāja Padomju Savienības vēstniecībā Stokholmā. (..) Es domāju, ka ir ļoti svarīgi atkārtot šos faktus un neaizmirst lietas, kas to skaidro. Es priecātos, ja būtu kāds, kas pašus Ārlietu ministrijas sākuma gadus varbūt sīkāk izpētītu. Es rakstu atmiņas, tā nav vēstures grāmata. Man bija doma, ka tie notikumi būtu pieejami vieglā veidā lasāmi. Jūs rakstāt, ka Igaunija 1997. gadā ir soli priekšā, lai kā jums negribētos atzīt, gan ekonomiski, gan demokrātijas attīstības ziņā. Imants Lieģis: Es domāju, ka tiešām Igaunijas gatavība Lennartam Meri, konfrontēt šos jautājumus sabiedrībā, plus vēl arī tas ir izvēles jautājums, pa kādu ceļu... Vadītājiem ir tās grūtās izvēles tajā brīdī. Es pats nezinātu, kā es uzvestos vai darbotos, ja es būtu šeit uzaudzis un būt pie varas laikā.  Atceros, ka es 80. gadu beigās, 90. gadu sākumā biju sastapis Landsberģi no Lietuvas, un viņš man saka: vai jūs nevarat pateikt Gorbunovam, lai viņš stingrāks jautājumā par neatkarības atgūšanu. Mēs arī bijām piesardzīgi tajā laikā, bet mums jau bija sarežģītāka situācija un jautājums par Gorbunova lomu kā partijas vadītāja vietā laikā un tā pāreja... Pēc Prāgas samita Latvija saņem ASV brīdinājumu tikt vaļā no čekas darbiniekiem valsts struktūrās. Jūs rakstāt, ka bijāt klāt šajā procesā, ka tas notika un ka esot bijis pat saraksts ar uzvārdiem, kas sākumā izraisījis nepatiku. Vai šis process kaut ko deva, jo tas tika realizēts? Imants Lieģis: Protams, tas tiks realizēts, un tas faktiski nozīmēja gan attiecībā uz cilvēkiem, kas strādāja gan pie Valsts prezidentes, gan Ārlietu dienestā, viņiem bija jāatstāj savus amatus. Tas būtu apdraudējis mūsu iestāšanos NATO, jo klasificējot informāciju, tā varēja tikt viņu rokās. Tas bija ļoti būtisks jautājumus tajā laikā. Jūs arī rakstāt, ka Latvija bija mazāk motivēta iestāties NATO nekā Lietuva. Imants Lieģis: Lietuva bija ļoti dedzīga ar iestāšanos NATO. Tiešām tā bija, to varēja izjust. Bija brīdis, kad viņi arī aicināja sabiedrotos vai NATO dalībvalstis uzaicināt tikai vienu Baltijas valsti iestāties NATO. Tur bija ļoti bīstams brīdis... Būtu noticis tas, ka Krievija var saprast, ka sabiedrotie atstāja Latviju Krievijas ietekmes zonā, pelēkajā zonā. Jūs nesen kādā intervijā izteicāties, ka, iespējams, Krievija ir gatavāka šobrīd sāk meklēt diplomātiskus risinājumus ar Ukrainu. Vai vispār šeit jūs redzat, ka kaut kādā laika posmā Eiropa vai Ukraina varētu atgriezties pie kādiem diplomātiska līmeņa instrumentiem attiecībās ar Krieviju? Imants Lieģis: Tas ir, ko Krievija grib. Bet ir ļoti svarīgi noraidīt šādu iespēju šobrīd, un es domāju, mums vajag pilnīgi atbalstīt Ukrainu. Sagaidīt, ka Ukraina pateiks mums, ka viņi ir gatavi runāt ar Krieviju. Līdz tam brīdim mums nevajag likt nekādu spiedienu uz Ukrainu, lai viņi sāk sarunāties ar Krieviju vai iesaistīties sarunās. Es domāju, ka Ukraina, kas upurē savus cilvēkus, savu valsti, karo par brīvību, par neatkarību, viņa aptur šo Krievijas impērijas uzbrukumu, ekspansiju, līdz ar to viņiem ir jābūt noteicējiem šajā brīdī. Joprojām aprindās, kurās es piedalos sarunās ar starptautiskajiem drošības politikas ekspertiem, ar bijušajiem ģenerāļiem, arī Amerikas ģenerāļiem, tiek diskutēts, vai mums nevajag pateikt Ukrainai, ka ir laiks sākt sarunas. Tas ir tieši, ko Putins vēlas. Imants Lieģis ir bijušais Latvijas diplomāts ar valdības un parlamentāro pieredzi. Diplomātisko dienestu atstāja 2020. gada jūlijā pēc tam, kad bija vēstnieks Francijā, strādājis par karjeras diplomātu kopš 1992. gada un bijis Latvijas Republikas vēstnieks Ungārijā, Spānijā, Beļģijā, NATO un Eiropas Savienības Politikas un drošības komitejā. Līdz 1992. gadam strādājis par juristu Anglijā, kur dzimis un izglītojies. No 2009. gada līdz 2010. gadam bija Latvijas Republikas aizsardzības ministrs, pēc tam ievēlēts Saeimā uz vienu gadu, strādājot par Eiropas lietu komisijas priekšsēdētāja un delegācijas NATO Parlamentārajā asamblejā vadītāju.  Latvijas Ārpolitikas institūtā viņa pētniecības intereses ir ārpolitikas, drošības un aizsardzības politika. Šobrīd aizsardzības ministra padomnieks.  Pagājušā gada nogalē iznāca Imanta Lieģa atmiņu grāmatu "Kā es kļuvu par Lietuvas ārlietu ministru", kurā viņš raksta par Latvijas neatkarības atgūšanas pirmajiem soļiem, Latvijas ārpolitikas atjaunošanu 90. gadu sākumā un iestāšanās procesu NATO.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar kultūras pētnieci un Latvijas Kultūras akadēmijas rektori Rūtu Muktupāvelu par kultūras un politikas attiecībām, individuālisma un kolektīvisma vērtību ietekmi uz kultūru un postpadomju perioda politiskās līdzdalības formām mūsdienu Latvijā. Jaunās valdības deklarācijas projektā kultūra ir pieminēta vienā punktā: koalīcija apņemas atbalstīt latviskās kultūras, tradīciju un kultūras mantojuma saglabāšanu, kā arī laikmetīgās attīstības nodrošināšanu. Kultūras īpašā vai sekundārā loma un tās izpratne?  Jau tad, kad Rīga bija Eiropas kultūras galvaspilsēta, viens no uzstādījumiem bija mēģināt paplašināt kultūras jēdzienisko izpratni, bet, skatoties uz šo deklarāciju, lai arī deklarācijās var sarakstīt visu ko, vai tomēr tam vajag pievērst uzmanību vai nevajag? Rūta Muktupāvela: No vienas puses, man ir bail būt subjektīvai, jo es tomēr uzskatu, ka pārstāvu nozari. Man šķiet, ka ir ļoti jāpievērš uzmanība. Faktiski ar to, ka ar vienu teikumu noformulē milzīgu nozari, kas sevī iekļauj ne tikai dejas un dziesmas, bet arī mediju politiku, bēdīgo mūsu integrācijas politiku, protams, profesionālo mākslu, kultūras izglītību - tas lauks ir milzīgs. Izlīdzoties ar vienu teikumu, protams, mazliet tāda kā izbrīna. No otrās puses, dzirdēju arī topošās valdības pārstāvju diskusiju, kas uzsver šo lakoniskumu kā lielu plusu: jo lakoniskāk, jo ietilpīgāk. Tas, ko gribētos saprast, vai apgaismota politika, vai tā ir tikai tāda ilūzija? Ja valoda tiecas uz ekonomiju un domāšana... Rūta Muktupāvela: Gribētu klasiķus piesaukt, no Eločkas vārdnīcas ["Divpadsmit krēsli"], kas bija pavisam niecīga, ar 24 vārdiem un cilvēks var funkcionēt. It kā no vienas puses, bet kāda tad ir mūsu ambīcija, vai mēs tiešam kaut kā tiecamies uz civilizēto arī kultūrā balstītu valsti kā pilnvērtīgu tādu Rietumu labklājības sistēmas sastāvdaļu, vai tomēr virzāmies varbūt uz otru pusi, vai arī apstājāmies. Cik lielā mērā ir iespējams vispār mainīt izpratni par to, ka kultūra nav tikai stāsts par glezniecību, mūziku un kino, ka tas ir visaptverošs process? Kādā veidā šī izpratne ir maināma, lai to attiecinātu uz visu ministriju sadalījumu, ne tikai uz vienu specifisku? Rūta Muktupāvela: Viena lieta, protams, ir Kultūras ministrijas līderu jautājums, bez šaubām, ir nepieciešama spēcīga, zinošā personība, ļoti daudz kas ir atkarīgs no līdera un no viņa komandas. No otrās puses, protams, ir ļoti svarīgi, tomēr strādāt visos līmeņos, sākot jau no skolas un no pamatskolas.  Mēs tiešām esam attiecībā uz kultūras izpratni iestrēguši Cicerona laikmetā, kad kultūra tiešām tika definēta kā tāda cultura animi, kā dvēseles kopšanā ar mākslas un izglītības palīdzību. Arī Cicerons ir patapinājis šo jēdzienu kultūra no zemkopības jomas. Viņš ļoti skaisti rakstīja. Viņš teica: "Kā zemnieki kultivē augus, tā mēs ar mākslas un izglītības palīdzību varētu kultivēt jauno cilvēku dvēseles, lai viņi ir derīgi kalpošanai savai valstij." Māksla, izglītība, izsmalcināti uzvedības modeļi. Bet, ja mēs skatāmies perspektīvā, pateicoties Herderam, Kantam vispirms, bet pēc tam Herders, kas pārņēma un turpināja viņa idejas. Šis kultūras jēdziens un kultūras izpratne, protams, paplašināt. Tā ir jau 18. gadsimta otrā puse, kad Herders arī noformulē - kultūra nav tikai valdnieku privilēģija, ka kultūru var atrast arī zemnieka būdiņā. Jo tos vieno ģeogrāfiskā vide, valoda, galu galā, mentalitāte, ko mēs šodien dēvētu par gan emocionālām, intelektuālām, gan radošām izpausmēm. Faktiski kultūra, arī Kultūras ministrija, ja mēs runājam par tādiem no funkcionāliem aspektiem, arī ir mainījusies. Kādreiz tiešām bija dejas, dziesmas, profesionālā kultūra, un ar to pietika. Baltijas valstis dažkārt mēdz salīdzināt, un arī šobrīd mēs runājam par šo ekonomisko atpalicību, konkurences zaudēšana. 90. gadu sākumā bija skaidrojums igauņu rietumnieciskajam virzienam, ka viņiem bija iespēja redzēt somu televīziju, kas bija kā caurums dzelzs priekškara. Tas igauņus padarīja rietumnieciskākus. Savukārt par lietuviešiem teica, ka viņiem bija vairāki lietuvieši komunistiskajā partijā, kas ļāva saglabāt kaut kādu spēcīgāku nacionālo identitāti. Ar ko mēs šobrīd vēl aizvien varam skaidrot - ar to somu televīziju, ar lietuviešu komunistiem? Rūta Muktupāvela: Tās jaunākās ziņas, kas jau 2021. un 2022. gadā parādījās, kas tiešām šokēja savā ziņā. Mēs zinājām, ka mēs mazliet atpaliekam no igauņiem, ar to esam jau samierinājušies vairāk vai mazāk. Bet, ka sāk arī likties, ka arī lietuvieši ir priekšā vairākās jomās, arī investīciju jomā, arī ekonomikas jomā, tad kaut kā paliek neomulīgi, atklāti sakot. Ja šobrīd viņi tiešām ir priekšā kaut kādus 10 gadus, grūti būs kaut kādā veidā sasniegt to līmeni.  Es atceros, kad sākās pārmaiņas 90. gadu sākumā, jo īpaši, kad sākām runāt par savu valsti, par Latviju kā par pilnvērtīgu Eiropas Savienības dalībnieci, mēs runājām, ka mēs atpaliekam no viņiem vienas paaudzes kaut kādā mērogā. Tas likās kā kosmoss, bet mēs to sasniegsim, mēs to izdarīsim. Un tas mīts bija laikam aktuāls visām trim (Baltijas) valstīm. Šobrīd ir skaidrs, ka tā bija ļoti naiva lieta tā uzskatīt, jo tās labklājības valstis un Rietumeiropas valstis jau arī nestāv uz vietas, viņas arī attīstās. Sasniegt to līmeni, tas ir kā apvārsnis vai varavīksne - jo vairāk tu ej, tuvojies, jo viņš vairāk attālinās. Protams, ka ir tāds nemierīgs prāts, bet tajā pašā laikā jāsaka, ka kaut kā ir tā gadījies, ka es strādāju ar jauniem cilvēkiem un es redzu to milzīgo potenciālu, to izraušanās potenciālu un arī domāšanas paradigmas maiņu, neskatoties uz to, ko mēs runājam iepriekš, ka viņi ir it kā apolitiski un vairāk centrēti tiešām uz sevi nekā uz kaut kādām sabiedrības pārmaiņām. Man ir lielas cerības, ka tomēr lietas notiek tā, kā tam jānotiek, un mēs virzāmies uz priekšu. Rūta Muktupāvela ir Latvijas Kultūras akadēmijas rektore un profesore kultūras teorijā. Rektoru padomes priekšsēdētāja un Latvijas Zinātnes padomes locekle. Beigusi Vēstures, sabiedrisko zinātņu un tieslietu studijas Viļņā, pēc maģistra grāda kultūras teorijā iegūšanas Kultūras akadēmijā turpināja studijas Latvijā, pētot inkulturācijas procesus jeb to, kā cilvēki iekļaujas kādā noteiktā kultūrā, uzņem tās iezīmes, uzvedības un domāšanas modeļus. Ir vairāk nekā 50 zinātnisko publikāciju kultūras teorijā, etnoloģijā, folkloristikā autore.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna filozofu, publicistu un dzejnieku Ilmāru Šlāpinu par latvietību, politiku, nacionālajām īpatnībām un to, kādēļ ar valsti vajag uzturēt attiecības. Latviska Latvija tiek likta valdības deklarācijā kā mērķis, opozīcija baida ar Marksu, teātra režisoros ieklausās biežāk nekā dzejniekos. Filozofs un dzejnieks Ilmārs Šlāpins ir pētījis un apkopojis latviešu nacionālās īpatnības, studējis arī Marksu un nominēts arī Dzejas dienu balvai.  Padomju okupācijas periodā dzejnieks tika Latvijā uzlikts ļoti augstā sociālā statusā. Tagad izklausās, ka mēs augstā sociālā statusā liekam režisorus. Vai viedokļu līderismam ir kaut kāds sakars ar to, kurā kultūras nozarē darbojas attiecīgā amatpersona? Ilmārs Šlāpins: No vienas puses, man šķita, ka ir mainījušās vispār sociālā statusa struktūras sabiedrībā, ne tikai Latvijā, visā pasaulē. To var labi redzēt politikā, ka ir aizgājis personību laikmets. Par to sāka cilvēki sūdzēties un vaidēt, ka nav vairs izcilo personību, paskatieties, kas tur nāk par prezidentiem visā pasaulē. Kādreiz bija tur tādi un šitādi, tagad - trampi un baideni. Vispār tādi, par kuriem mēs neatceramies, kā viņus sauc. Tas ir tāds process, kas, es domāju, ir dabisks un veselīgs. Jo nekas labs tajās harizmātiskajās personībās nav bijis. Mani gan apstrīdēs droši vien daudzi, kas studē vēsturi un aizraujas ar vēsturisko procesu analīzi, ka tieši izcilās personības ir bīdījušas notikumus.  (..) Ja mēs paskatāmies, ir ļoti daudz aizmirstu dzejnieku. Mēs varam tagad rakt augšā kaudzi viduvēju dzejnieku, par kuriem nebūtu jēgas atcerēties, kas rakstīja partejiskus pantiņus un atstrādāju savus necilos honorārus. Bet ir ļoti daudzi dzejnieki, kas netika pamanīti, vai tika nospiesti. Tai skaitā daudz sieviešu dzejnieču, kas rakstīja septiņdesmitajos gados. Es paskatījos recenzijas, kur tiek vienkārši nonivelēti jaunie dzejoļu krājumi, kas iznākuši, rakstot par to, ka tur vēl ir jāpastrādā, vēl jāaug... Un iznāk ceturtais piektais krājums, un joprojām viņa nav izaugusi. Turpat blakus, lūk, tādi vīrieši dzejnieki, kas uzreiz tiek pamanīti, un viņu dzejā ir kaut kas svarīgs ieraudzīts.  Tie aspekti, kāpēc mēs ieklausījāmies dzejniekos, tieši tajos un tieši tajā brīdī, var būt dažādi. Un režisori noteikti ir valdonīgākas personības, kurām ir svarīgi manifestēt savu varas pozīciju, jo tāds darbs gan toreiz... Arī tas mainās, arī teātra pasaule mainās un izrāžu iestudēšanas principi mainās, aizvien vairāk ir kolektīvu izrāžu, nevis viena režisora autordarbi.  Bet tā sanācis, ka no padomju režijas skolas izaugušajiem režisoriem ir nepieciešams pierādīt sevi, parādīt sevi, ka viņš ir galvenais, viņš ir alfa tēviņš barā. Es domāju, ka tas ir iemesls, kāpēc arī šobrīd daži no viņiem ārkārtīgi cenšas sevi pierādīt. Ja to nav iespējams vairs izdarīt uz skatuves, ja tevi vairs nepamana vai nelaiž kaut kur Eiropā, tev vajag to uzmanību dabūt citā veidā. Kādā tulkotāja tviterī bija vērsusi uzmanību tieši uz valodisko aspektu valdības veidošanā, ka latviešu valodā tiek lietots vārdu savienojums 'valdības sastādīšana', izmantojot tādu dārzkopības terminoloģiju, ka valdību sastāda līdzīgi kā kartupeļus. Iespējams, ka šajā valodiskajā nozīmē arī ir apslēpts kaut kas dziļāks. Nevis komplektēt vai izveidot, bet sastādīt. Ilmārs Šlāpins: Tur var pamanīt šādu attieksmi, ja mēs vērojam valdības sastādīšanu un skatāmies, kurā ministrijā tiek iestādīts kurš varonis. Tad pēc tam mēs raugāmies, kas no viņa izaug, vai labs ir bijis tas grauds vai iepuvis. Tāda nogaidoša pozīcija, tāda zemnieciska kaut kādā ziņā attieksme: es te sastādītu un tad jau redzēs, kā Dievs dos. Būs sausums vai lietavas.  Kas tur izzūd, tur izzūd, kas latviešiem ir zināms process, ravēšana un kopšana, un rūpēšanās par augiem, sarunāšanās ar tiem augšanas procesā. To vajadzētu paturēt prātā, ka ar to valdību, sastādīto un palaisto atmatā, ar to vajag turpināt ņemties, nevis vienkārši gaidīt līdz nākamajai reizei, līdz nākamajai ziemai.  Valoda jau daudz ko mums saka priekšā, kad mēs sākam runāt par valsti. Kādiem vārdiem, kādām teikumu konstrukcijām mēs to darām. Tas ne tikai kaut ko pasaka par mums, tas arī programmē mūsu nākamās rīcības.  Ka valsts ir nevis kaut kas pagātnē, bet nākotnē, to mēģināju izteikt tādā pantiņu formā dzejolī par to, ka valsts ir darbības vārds nākotnes formā. Valsts nav tas, ko parasti mēs vēstures grāmatās ierakstām vai iezīmējam kaut kādos panno prezidenta pils griestos. Valsts nav tas, kas ir noticis līdz šim, valsts ir tas, kas vēl tikai būs. To mēs bieži vien aizmirstam, un, man šķiet, to ir svarīgi atcerēties un paturēt prātā.   Ilmārs Šlāpins ir filozofs, publicists un dzejnieks, bijis žurnāla "Rīgas Laiks" redaktors un kultūras portāla "Satori" galvenais redaktors. Studējis filozofiju Latvijas Universitātē. Vairāku īsprozas un dzejas krājumu autors. Krājumos "Jaunā latviešu valoda". "Latvietis. 100 nacionālās īpatnības" īsprozas formātā apkopojis gan latviešu valodas, gan mūsdienu mītus. Šogad viņa krājums "Never" nominēts Dzejas dienu balvai. Dzejas dienu balvai dzejas nominācijā izvirzīti arī Linda Gabarajeva un Marts Pujāts.

Raidījumā “Brīvības bulvāris” saruna ar žurnālisti Nelliju Ločmeli par 30 gadu politikas novērojumiem Latvijā, paaudzes lomu un uzdevumiem, vēlēšanu sistēmas atbilstību sabiedrības gaidām un reformu plāna neesamību. Vai mēs vēl aizvien esam postpadomju valsts, vai Latvijā ir jāmaina vēlēšanu sistēma un vai politiskajā un ekonomiskajā krīzē, ja tāda mums ir, būtu vainojami arī mediji?  Žurnālistes gaitas Nellija Ločmele sāka 1992. gadā kā politikas reportiere laikrakstā "Neatkarīgā cīņa". Šajā laikā viņa bija arī laikraksta pielikuma "Cietumnieku avīze" redaktore. Bijusi reportiere Dienā, pēc tam vadījusi interneta portālu Politika.lv, bet vēlāk atgriezusies Dienas izdevniecībā kā galvenā redaktore. 2009. gadā Nellija Ločmele kopā ar bijušajiem Dienas kolēģiem nodibināja neatkarīgu nedēļas žurnālu Ir, kuru vada jau desmito gadu. Nellija ir studējusi žurnālistiku, politikas zinātni un filozofiju. 2021. gada 20. aprīlī kļuva par Triju Zvaigžņu ordeņa komandieri par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts labā, par nozīmīgu ieguldījumu demokrātijas stiprināšanā un Latvijas informācijas telpas kvalitātē. Raidījumā vaicājam viešņai ar ko politiķis atšķiras no friziera?  Frizēšana un politika ir ļoti līdzīga, vai ne? Var nocirpt, var pieaudzēt, te piekrāso, tur ieveido, kaut ko uzskrullē un šo to iestīvina. Dažādām gaumēm. Vieni efekti turas dienu, citi līdz mata galam. Abos gadījumos kāds, kuram maksājam, parūpējas par mums. Varam gurdi pasnaust vai modri sekot līdzi un pakomandēt, bet, ja nepatīk, nākamreiz izvēlēties citu. Taču ir arī būtiskas atšķirības. Frizūra parasti šķiet svarīgāka nekā frizieris, bet politikā uzmanības lauvas tiesa tiek darītājam, nevis izdarītajam. Sēžot friziera krēslā neaizmirstas fakts, ka šobrīd kāds rīkojas ar mani. Savukārt politikas laukā ierasta lieta ir savdabīga amnēzija, sevis aizmiršana – atsvešinātais „politiķi dara” aizstāj konkrēto „politiķi dara man”, tā 2006. gadā kā portāla politika.lv raksta redaktore Nellija Ločmele.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar teātra mākslinieci un rakstnieci Baņutu Rubess, kura pašlaik strādā pie jaunas grāmatas "Nevienam neko nesaki" par uzraudzības personīgo cenu, kas stāsta par viņas pieredzi, saskaroties ar VDK  1978.-80. gadā okupētajā Latvijā. Pagājušā gadā viņa pabeigusi grāmatu "Te bija Brunis" par sava tēva Bruņa Rubess dzīves notikumiem pēc iesaukuma leģionā 17 gadu vecumā. Saruna par atcerēšanos un aizmiršanu, nevēlēšānos atcerēties, par totālās uzraudzības izpausmēm mūsdienās, trimdas jēdzienu pēc Otrā pasaules kara un mūsdienās un izdzīvošanas fenomenu. Tu raksti, ka "savu stāstu esmu stāstījusi mašīnās, kafejnīcās, likusi roku klausulei priekšā Viktorijas laika māju aukstajā gaitenī, un katru reizi piedzīvoju paniku pat pēc 40 gadiem. Tālā pagātne mani nelaiž vaļā".  Par to, kas notika vakar un kāds sakars ar to, kas notiek tagad, protams, ir daudz un dažādas teorijas, bet vai tev ir sava versija par to, kā mēs atceramies? Baņuta Rubess: Kā mēs atceramies? Tas, ko es esmu atklājusi, meklēdama gan savas atmiņas, vai runājot ar citiem par šiem gadiem, tie gadi, par kuriem es rakstu, ir vēlie 70. gadi, ir, ka mēs atceramies faktiski tā, kā mums patīk atcerēties. Mūsu atmiņa visu laiku maina stāstu. Mēs redzam vienu bildi, bet ar laiku tā bilde mainās, mēs spodrinām vai pulējam šo vienu bildi, kas mums ir palikusi. Un tad, kad mēs tiekamies ar cilvēku, kas tur ir bijis un kas kaut ko līdzīgu pieredzējis, ne vienmēr tās atmiņas saiet kopā. Tas, ko es mēģinu teikt, ir, ja es saku savam sekotājam savam, teiksim, Kultūras sakaru komitejas uzraugam, tu biji šeit, kad tas notika, viņš man var teikt, nē, es tur nemaz nebiju. Tanī mirklī, kad viņš saka, nē, es nemaz tur nebiju, ir iespējams, ka viņš tam tic. Ja viņš saka, es tur nemaz nebiju, protams, arī mana atmiņa sāk mainīties un ļodzīties. "1978. gadā Valsts drošības komiteja man piedāvāja darbu. Piedāvāja ir nepareizs vārds.  Draudēja, šantažēja, vajāja. Kā jūs raksturotu piedāvājumu, kas izteikts nopratināšanā? Es biju viesis Rīgā. Mani aizturēja vīrietis ar ieroci par to, ka fotografēju nepareizu ēku un man atņēma filmiņu. Dažas dienas vēlāk mani izsauca uz viesnīcas tukšo istabu un man uzdeva daudz jautājumus kāds vīrietis, kurš sevi identificēja par VDK virsnieku. Saruna, ja jūs tā to varētu nosaukt, noslēdzās ar piedāvājumu: Ja vēlaties atgriezties Latvijā, jums būs jāsāk ziņot par citiem. Es atteicos. Viņš teica - padomājiet par to un nevienam nestāstiet, tā Baņuta Rubess savā topošajā grāmatā "Nevienam neko nesaki". Baņuta Rubess: Es domāju, ka visos memuāros, kur cilvēki meklē atmiņas, vai raksta par savām atmiņām, ir ļoti uzkrītoši, ka mums ir grūti palikt vienā laikā. Ja es atceros kaut ko no 70. gadiem, man ļoti viegli ir arī pateikt, ka tam ir arī sakars ar kaut ko 2005. gadā un tam ir sakars ar kaut ko, kas notiks rīt. Tās atmiņas ceļo, viņas nav konsekventas, viņas nav kā viena nagla sienā. Sakarā tieši ar šo stāstu "Nesaki nevienam" man ir "uzkritis", kamēr es pētu šo stāstu, ir, ka neviens neko neatceras, ka ir tikai mana atmiņa. Mana atmiņa ir viena un visi, ar kuriem es runāju, viņiem ir miglaina kaut kāda cita uztvere. Stāsta pamatā ir Baņutas Rubess pieredze, kas gūta, saskaroties ar Valsts drošības komiteju, kad laikā no 1978. līdz 80. gadam viņa viesojās Padomju Latvijā. Sākot pētījumu, Baņuta Rubess atzinusi, ka vēl nezina, vai tas būs romāns vai pētījums. Baņuta Rubess: Būtu jauki uzrakstīt to kā romānu, bet tas joks ir, ka man šķiet, ka tas ir jāizstāsta. Mana pieredze tajos vēlajos septiņdesmitajos bija tas, ka mani šeit, jaukā Rīgas stūrī, apcietināja, mani izprašņāja, man draudēja, ka mani mēģināja iebaidīt, mēģināja panākt sadarbību. Toreiz tas, ka uzlika vāku tam pāri, nerunāt par šo, tas nozīmē, faktiski tā atmiņa kļūst skaļāka caur visiem tiem gadiem. Bet tas mirklis, kad tu pētot izlem, ok, šito es stāstīšu, būtu vieglāk stāstīt ka romānu, jo tad tu man nevari "piesieties". Bet varbūt ir tāds laiks pasaulē pienācis, ka mēs gribam izstāstīt savu stāstu tā, kā mēs viņu pieredzējām. Kāpēc tu gribi to rakstīt tieši tagad? Kaut kad rakstīji, ka tavs mērķis ir vērsties pret tādu vēsturisko amnēziju, kas ir raksturīga sabiedrībai Latvijā. Baņuta Rubess: Ne tikai Latvijā, es domāju, ka visā pasaulē ir vēsturiskā amnēzija par visādiem jautājumiem. Ir tāds laikmets, ka tie, kuri bija klusi, tagad runā. To varētu teikt, piemēram, par "melno" vēsturi Amerikā vai pirmās nācijas vēsturi Kanādā. Tagad sāk beidzot atklāt lietas, kas vienkārši tika ignorētas. Manuprāt, tas periods, tas padomju laika periods, viss, kas tiek rakstīts par to, pašlaik ir ārkārtīgi vērtīgs, jo tās atmiņas ļoti ātri pazudīs, kur nu tas, ka viņas deformējas. Bieži redzu tādu nostalģiju pret Padomju Savienību: vai, cik tie laiki bija vienkāršāki. Cilvēki aizmirst vai pat nezina, cik tas bija briesmīgi, cik tas bija nospiedoši, ko nozīmēja zaudēt brīvību, brīvo vārdu vai spēju satikties. Tāpēc šos laikmetu gribētu vēlreiz uzburt. Ir arī vēl viens faktors. Mēs faktiski dzīvojam laikmetā, kur mūs ārprātīgi uzrauga. Viena tēma šajā grāmatā ir tas efekts, kas notiek pēc tam, kā tā grāmata sākas, ar šīm konstantām bailēm, sajūtu, ka kāds tevi vēro. Tevi novēro un tev kāds tādēļ mēģina darīt pāri. Mūsu laikmetā, vai tas ir tavs telefons, ja mēs runāsim par kādu produktu, tavā telefonā parādīsies reklāmas par to produktu. Vai tas ir , kā Ķīnā kaut kādās skolas klasēs ir divas kameras - viena vērsta uz skolotāju, otra - uz skolniekiem. Es domāju, ka mēs tagad dzīvojam laikmetā, kur mūs vēro. Tas ir ļoti aktuāls jautājums, pie kā mēs esam adaptējušies. Nekas, ka uz ielas tev ir kameras, kas vēro tavu mašīnu... Tās ir vistiešākās asociācijas ar to totalitārisma sistēmas uzraudzību? Baņuta Rubess: Nu jā, un totalitārās sistēmas visur mums tuvojas. Netālu no mums ir Krieviju, Ungāriju un citas. Totalitārā sistēma ir tieši tā, kas ir par tādu baigo uzraudzību. Baņuta Rubess, teātra māksliniece, režisore un rakstnieci, kas Kanādā un Latvijā ir kļuvusi gan par feministiskā teātri, gan par diasporas teātra un laikmetīgā operas celmlauzi. Viņa ir dzīvojusi četrās valstīs, raksta divās valodās un šobrīd strādā pie jaunas grāmatas par savām atmiņām, kas saucās "Nevienam neko nesaki".

Raidījumā “Brīvības bulvāris” saruna ar filozofu un komunikācijas pasniedzēju Edmundu Apsalonu par to, kāpēc mūsu viedokļi kļūst arvien polarizētāki, kā saprasties tad, ja vienoties nav iespējams, vai “politiskais tirgus” ir politiskās komunikācijas normāla parādība un kas ir konstruktīva komunikācija. Mēs nereti publiskajā vidē dzirdam diagnozi polarizēta sabiedrība, ka mums ir jāveido jauns sabiedriskais līgums, jārod dialogs ar dažādām sabiedrībā iesaistītajām pusēm, ka opozīcija nesarunājas ar pozīciju, ka koalīcija nesaprotas, ka vairākums neatbalsta mazākumu. Valdības paplašināšanu vai jaunas koalīcijas veidošana neizbēgami norāda arī uz komunikācijas problēmām politikā.  Filozofs Edmunds Apsalons savā jaunākajā grāmatā "Konstruktīvā komunikācija" uzdod jautājumu, vai ir iespējams visiem pieņemams un atšķirīgas pozīcijas vienojošs risinājums jautājumos, kuros opozicionārie redzējumi, pārliecības un nodomi ir kardināli atšķirīgi vai pat pretēji. Kāpēc gan sociālais un pilsoniskais, gan starppersonu dialogs neizdodas un kāpēc mūsu centieni sarunāties, saprasties un sadarboties citam ar citu ir lemti neveiksmei? Svarīgs ir jautājums par kontekstu, kurā saprašanās notiek. Bet kādā ziņā tas, ko tu māci uzņēmumiem vai organizācijām un to vadītājiem, ir attiecināms arī uz sabiedrību un politiku kopumā, ka tā nav liela atšķirība? Secinājumi par to, kā veidojama stratēģiska vai konstruktīva komunikācija, ka pēc būtības ir viens un tas pats, viena procesa divi dažādi aspekti. Edmunds Apsalons: Tas ir viens tas pats, ja mēs uz to skatāmies, ka komunikācija vienmēr notiek starp konkrētām personām. Es nodarbojas ar starppersonu komunikācijas jautājumiem, un starppersonu komunikācijā, protams, var būt ļoti dažādas un atšķirīgas tēmas, tajā skaitā arī politiskas un sociālas tēmas. Bet tas jau nemaina pašu situāciju, ka divas personas nonāk kontaktā cita ar citu un tad ir jautājums, ko abas puses vēlas darīt un ko abas puses prot darīt. Vienāda pieredze ir viselementārākais pamats, uz ko var balstīt savstarpēju saprašanos. Kopēja pieredze ļauj cilvēkiem citam citu saprast, taču saprasties var arī bez kopējas pieredzes, bet joprojām ir nepieciešams tas, ko es saucu par komunikācijas platformu. Respektīvi, ir jāatrod kaut kas, kas abus divus jau vieno: viens variants bija kopēja pieredze, cits variants - tie var būt kopēji mērķi, kuru vārdā mēs spējam saprasties. Tikpat labi tā var būt kopējā realitāte jeb tas, kā mēs notiekošo interpretējam. Tad mēs savu saprašanos balstam šajā notikuma interpretācijā. Tās var būt mūs vienojušas pārliecības, respektīvi, kaut kas, ko mēs esam ieņēmuši galvā, un esam pārliecināti, ka tieši tā un ne savādāk, un esam tik ļoti pārliecināti, ka tam pat nav vajadzīgi nekādi pierādījumi, ka tas tā varētu būt. Tas ir ticības jautājums. Ļoti bieži, arī šobrīd pēc prezidenta vēlēšanām, veidojot koalīciju, Latvijā dzirdam politikā pārmetumus, ka te jau notiek tirgošanās, te notiek kaut kāds politiskais tirgus, kur katrs meklē savu izdevīgumu. Edmunds Apsalons: Šie pārmetumi ir pilnīgi nevietā, jo tā ir stratēģiskās rīcības loģika panākt vēlamo risinājumu. Tamdēļ ir kāds jānopērk, tamdēļ ir kaut kas jādod pretī, jo tirgošanās notiek tad, kad mēs ne tikai no otra kaut ko ņemam, bet mēs arī kaut ko pretī dodam. Tas atbilst stratēģiskas rīcības loģikai. Jautājums jau ir tikai par to, vai stratēģiskā rīcība ir vienīgais veids, kā pastāvēt politikai. Vai visa politika ir tikai stratēģiska rīcība? Lielākā daļa teiks, jā, protams, jo kas tad ir jebkura politiķa vēlamā rokasgrāmata, pēc kuras vadīties savā komunikācijā - Makjavelli "Valdnieks", kur ir ļoti labi aprakstīta stratēģiskā komunikācija un stratēģiska rīcība kopumā. Vienmēr ir jautājums, vai tas ir vienīgais veids? Vai ir iespējams kaut kādā ziņā aprakstīt laikmetu no komunikācijas viedokļa, šī aspekta, ka viss strauji mainās? Mēs pat ieviešam jaunus jēdzienus, piemēram, medijpratība. Jauns vārds, kuru mums vajadzētu apgūt, lai mēs šajā komunikācijā spētu piedalīties. Edmunds Apsalons: Būtībā jau mediju pratība ir jautājums par mūsu prasmi uztvert un analizēt informāciju. Tā prasme ir bijusi aktuāla jebkuros laikos, arī pirms tehnoloģiskajām revolūcijām cilvēkiem, runājot citam ar citu, ļoti nozīmīga bija prasme saprast, ko viņš saka, spēja uztvert informāciju, spēja analizētinformāciju. Līdz ar to tādā principiālā jeb, kā es saku, loģikas līmenī, tie principi joprojām ir vieni tie paši. Jautājums ir par to, ko mēs katru reizi tajā struktūrā aktuāli ieliekam iekšā. Tas, protams, visu laiku mainās. Mums ļoti gribētos, ja mēs spētu vienreiz par kaut ko vienoties - tagad mēs tam visam piekrītam, un tad, balstoties uz to, mēs varētu līdz pasaules galam vai vismaz vienas paaudzes līmenī visus jautājumus risināt, atsaucoties uz to, kas mums ir visiem svēts, kam mēs visi ticam, par ko visi esam pārliecināti, kas mūs īstenībā vieno.  Tas, ko mēs redzam, ka šādi centieni radīt vienu statisku akmenī iekaltu platformu savstarpējai komunikācijai nav iespējams visu dinamisko izmaiņu dēļ. Ne tikai to izmaiņām dēļ, kas notiek pasaulē, bet lielākoties jau to izmaiņu dēļ, kas notiek mūsu izpratnē par pasauli.  Ir tāds sarežģīts komunikācijas žanrs, ko sauc par pārmaiņu komunikāciju. Ir tā vieglā komunikācija, un tad ir tas grūtais brīdis, ka kaut kas mainās, un mainoties, mēs vairs nevaram balstīties uz to, ko balstījāmies līdz šim, mums ir jauns pamats zem kājām un tamlīdzīgi. Bet īstenībā jau jebkura komunikācija ir par pārmaiņām, vai nu par pārmaiņām, vai pret pārmaiņām, bet pārmaiņas ir komunikācijas tēma. Ja nekas nemainās, ja nekas nenotiek, mums nav īsti par ko komunicēt. Kā tev iet? Nu iet labi, nekas nav mainījies. Viss, komunikācija ir beigusies. Pasaule visu laiku mainās, mēs visu laiku esam pārmaiņu procesā, un tad, kad jautā, kad tās pārmaiņas beigsies, es saku, nekad nebeigsies. Vienīgais nemainīgais šajā pasaulē ir tas, ka pārmaiņas visu laiku notiek, un mums ir nepieciešams ar šīm pārmaiņām kaut kā tikt galā. (..) Un kā lai mēs ar viņām tiekam galā? Mums par viņām ir jārunā ar kādu, mums ir jāatrod cilvēki, kurus arī šīs pārmaiņas satrauc, kuri arī par viņām domā, mums ir jāatrod kāds, kas domā līdzīgi mums, lai mēs saprotam, ka mums viss kārtībā, ka mēs esam normāli.   Edmunds Apsalons ir filozofijas doktors, studējis Brēmenes un Latvijas Universitātē, ir eksperts starppersonu komunikācijas jomā. Konsultējis un vadījis mācības iekšējās un ārējās komunikācijas jautājumos vairāk nekā simts organizācijās. Grāmatu "Valodas lietojuma loģika", "Komunikācijas kompetence" un "Konstruktīvā komunikācija" autors.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieku Mārtiņu Varguli par gaidāmo NATO samitu Viļņā, par to, cik ilgs būs karš Ukrainā un kāds sabiedriskais līgums kara dēļ būtu veidojams Latvijā. Karš Ukrainā turpinās jau vairāk nekā 460 dienas, katru dienu Ukraina piedzīvo jaunus Krievijas raķešu uzbrukumus, iet bojā iedzīvotāji. Pēc mēneša, 11. - 12. jūlijā, Viļņā notiks NATO samits, kas varētu iezīmēt jaunu alianses politiku Ukrainas un NATO attiecībās.  Kā jums šķiet, cik ilgi Krievija var atļauties šo karu? Mārtiņš Vargulis: Pārfrāzēšu nedaudz jautājumu, cik ilgi Vladimirs Putins var atļauties šo karu? Es pat gribētu teikt, ka spēle uz ilglaicību ir tas, ko Vladimirs Putins šobrīd ir pieņēmis kā savu stratēģiju ar domu nogurdināt Rietumu sabiedrotos, ar domu nogurdināt gan Ukrainas sabiedrību, gan arī Ukrainas bruņotos spēkus un politisko eliti.  Tas, ko mēs esam novērojuši, Krievijas sabiedrība ir iedrošinājusi Vladimiru Putinu turpināt. Ja mēs raugāmies un analizējam, tad lielākais satricinājums viņa personīgajai, ne politiskā režīma stabilitātei, bija tas, kad Aleksejs Navaļnijs atgriezās atpakaļ Maskavā, kad viņš uzreiz tika arestēts. Nevis pēc 24. februāra. Šāda veida protesta akcijas, šāda mēroga protesta akcijas mēs neesam novērojuši. Tā kā sabiedrība iedrošina, lai viņš spēlētu šo ilgtermiņa spēli. Protams, pamatots jautājums ir par ekonomisko spēju kapacitāti un militāro spēju kapacitāti.  No militārās loģikas ir lieli izaicinājumi, bet tajā pašā laikā tie resursi, lai gan arī novecojuši, lai gan arī sen nepieciešama to modernizācija, viņi ir diezgan daudz, un to resursu klāsts ir diezgan plašs. Mēs šobrīd runājam galvenokārt par sauszemes spēkiem, ko izmanto Krievijas puse. Daudz dažāda veida ar dažādu intensitāti raķešu uzlidojumi, bet tas arsenāls, it īpaši gaisa dimensijā ir ievērojams Krievijai. Tā kā atbilde slēpjas gan tajā, ka ir vēlme to paildzināt maksimāli ilgi, gan otrs, kas arī ir mūsu mājasdarbi, acīm redzami gravitācijas centrs no Ukrainas puses ir stāsts par Rietumu atbalstu militāro līdzekļu nodrošināšanā ne tikai uz sauszemes, bet arī gaisa dimensijā. Cik pamatotas ir bažas, ka karš iegājis tādā rutīnā, ka mēs viņu vairs nemanām, un tas ietver arī attiecīgi zināmus riskus? Mārtiņš Vargulis: Tas ir liels risks, tas, ka mēs pierodam pie kara. Tas, ka mēs šo uztveram par jauno realitāti, par jauno normu, kurā mēs dzīvojam. Tā tas nedrīkstētu būt. Mēs - tie ir Rietumi, mēs - NATO, mēs - Eiropas Savienība, mēs - Latvijas sabiedrība, mēs - katrs individuāli. Kā mēs uz to raugāmies, mēs esam pieraduši.  Redzam, ka arī plašsaziņas līdzekļos, un pamatoti zināmā mērā, Ukrainas karš ieiet otrajā, trešajā, ceturtajā plāksnē. Arī šeit, pie mums, Latvijā. Tas daudz ātrāk bija otrā, trešā prioritāte, piemēram, Francijā. To skaidri pierādīja, ja Francijas prezidenta vēlēšanās Krievija bija starp top viens, top divi jautājumiem, tad jau parlamenta asamblejas vēlēšanās Krievijas jautājums kopējā vēlēšanu diskursā bija ceturtajā, piektajā plānā. Vai tas nozīmētu, ka mēs arī aizmirstam visu to, ko darījām pašā sākumā, kad karš sākās, kas bija dažāda līmeņa palīdzība Ukrainai, dažāda veida iniciatīvas, valstiskas, nevalstiskas? Mārtiņš Vargulis: Jā, es domāju, ka arī mūsu sabiedrības kontekstā mēs redzam arvien mazāk šīs brīvprātīgās iniciatīvas un darbības sabiedrības līmenī. Tas, no vienas puses, ir pašsaprotami, mēs nevaram dzīvot, jau ieejot otrajā gadā, nevaram dzīvot visu laiku ar šādu trauksmes sajūtu. Bet, kas attiecas uz valstisku līmeni un valsts nodrošināto palīdzību militārām un finansiālā jomā Ukrainai, tur nevar būt vietas nogurumam.  Pagājušajā gadā ir veikts pētījums, analīze par to, cik daudz valstis ir ieguldījušas Ukrainā, ņemot vērā IKP uz vienu iedzīvotāju. Latvija bija pirmajā vietā, un es domāju, ka Latvijai ir jāpaliek pirmajā vietā, lai arī cik ilgi šis karš būtu.  Es atgriežos pie savas tēzes - Ukraina karo mūsu karu. Ukrainai zaudējot šo, mūsu drošības izaicinājumi ievērojami pieaugs. Militārā valodā runājot, tas dos iespēju esošajam Krievijas prezidentam vai kādam nākamajam, ja tas ir no "siloviku" aprindām, vēl jo vairāk pārgrupēties divu, trīs, četru gadu kontekstā, un esmu pārliecībā, ka vismaz ambīciju līmenī vēlme notestēt NATO vienotību un solidaritāti tur klātesoša. Diemžēl "labākais veids vai vieta", kur to īstenot, ir Baltijas valstis. Ko karš nozīmē šobrīd arī Rietumiem, jūs pats rakstījāt, ka, konfliktam padziļinoties, arī Rietumi saskaras ar būtiskiem izaicinājumiem savās militārajās rezervēs. Mārtiņš Vargulis: To mēs arī šobrīd novērojam ļoti spilgti. Statistika, ko arī [NATO] ģenerālsekretārs atklāti ir paudis, proti, dienā tiek izšauts tik, cik mēnesī mēs varam saražot šeit, Eiropā. Nav tālu jāmeklē, Vācijas pretgaisa aizsardzības sistēmas, kas bija domātas pašai Vācijai lietošanai, tiks nogādātas uz Ukrainu. Un tas jau ir iztrūkums Vācijai. Nemaz nerunājot par citām valstīm, kuras pat nespēj saražot šādas pretgaisa aizsardzības sistēmas.  Mēs runājam par būtiskiem izaicinājumiem, par nepietiekamo finansējumu. Joprojām ir tikai 10 valstis, kuras iegulda nepieciešamos divus procentus no IKP aizsardzībai. Ja ņemam divas transatlantiskās valstis nost, baltiešus, cik tur paliek no Centrāl- un Rietumeiropas valstīm? Tā kā tas ir lielais jautājums par to, vai mēs esam gatavi maksāt to cenu. Skaidrs, ka šeit, Latvijā, mums ir izpratne, es domāju, ka tā ir izpratne ne tikai politiskajai elitei, bet arī izpratne kopumā sabiedrībai, un to arī liecina šīs vairākas brīvprātīgās akcijas, ka ukraiņi karo mūsu karu. Šādā izpratnē diemžēl nav klātesoša ne Vācijā, ne Spānijā, ne Itālijā, ne Francijā, ne Portugālē. Tā joprojām ir Ukrainas cīņa pret agresiju, un nekas vairāk. Tur nav salikta sinerģija ar to, ka, zaudējot Ukrainu, mēs varam diskutēt par to, ko tas nozīmētu, zaudējot Ukrainai, nākamais varētu būt kaut kādā izpausmē viņu drošības apdraudējums. Manuprāt, Latvijā šī pārliecība ir klātesoša.   Mārtiņš Vārgulis ir Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieks, pētnieks un Rīgas Stradiņa universitātes lektors. Ieguvis maģistra grādu starptautiskajās attiecībās un šobrīd turpina doktorantūras studijas Latvijas Stradiņa universitātē. Akadēmiskajā karjerā koncentrējies uz jautājumiem, kas skar Krieviju, īpaši drošību, ekonomiku un maigo varu, ar NATO un Eiropas Savienību saistītos jautājumos, kā arī Eiropas kaimiņattiecības. Viņš ir daudz rakstu un vairāku grāmatu redaktors. Savā ilggadējā profesionālajā karjerā kā pārstāvis Latvijas Republikas Aizsardzības ministrijā ir bijis Aizsardzības politikas un stratēģijas nodaļas vadītājs, kā arī diplomāts Latvijas Republikas pastāvīgajā pārstāvniecībā NATO un Eiropas Savienībā.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar bijušo Valsts prezidentu Valdi Zatleru par prezidenta vēlēšanu procesu, oligarhu laikmetu Latvijas politikā un tā atskaņām mūsdienu politiskajos procesos, jaunas politiskās paaudzes problēmām un jaunāko laiku vēstures mācībām. Valsts prezidenta vēlēšanas politikā vienmēr ir stāsts par kaut ko citu kā tikai konkrētas personas kļūšanu par prezidentu. Kaut kādā ziņā tas ir arī Latvijas politiskās kultūras simbolisks akts, kad reizē tiek formulēta vīzija, kur Latvija varētu attīstīties, un definēts punkts, kur mēs šobrīd atrodamies.  Kādā ziņā ir iespējams pateikt, kas ir tas punkts, kurā Latvija šobrīd atrodas? Mēs ļoti daudz dzirdam pēdējās nedēļās, ka dzīvojam sarežģītā laikā. Ko tas īsti ietver no prezidenta institūcijas viedokļa? Valdis Zatlers: Ne tikai prezidentam, bet visai latviešu tautai ir skaidra situācija - mēs dzīvojam kara apstākļos. Tā ir prioritāte, kas nosaka visu to, ko mēs darīsim un ko mēs iespēsim tuvākajā nākotnē. Otrs moments, mēs esam sākuši diezgan praktiski, ne tikai tā histēriski apzināties, ka mūsu ekonomika sāk atpalikt. Tam ir noteikti vairāki iemesli, objektīvi iemesli, bet tas nav process, kas sācies vakar. Tas ir sācies jau daudzus gadus iepriekš, un es pat teikšu, varbūt visus 30 gadus mēs kaut kur esam tā klupuši un gājuši uz priekšu, ar tādām zināmām atkāpēm. Tagad mēs sākam apzināties, ka mēs gribam vairāk. Tās ir tās divas lietas, kas nosaka šīs dienas situāciju. Kas ir vajadzīgs? Mums ir vajadzīgs prezidents, kas spēj vienkāršos vārdos pateikt cilvēkiem, kas notiek, ko būtu jādara, kā viņiem būtu jāpielāgojas šim laikam. Mēs sakām grūts [laiks], bet visu laiki ir bijuši grūti. Parasti pieprasa vīzija, virzienu, ko mēs gribam sasniegt tuvākajā laikā un arī tālākajā laikā.  Kā jūs raksturotu to vēsturisko periodu, kurā jūs kļuvāt par prezidentu, šobrīd, kad ir pagājuši vairāk nekā 10 gadi un to varam novērtēt? Un kā ir šobrīd? Valdis Zatlers: Toreiz man likās, ka pats svarīgākais, un arī tagad man liekas, ka pats svarīgākais ir izglītība. Ja mēs izglītojam savus bērnus, ja viņi kļūs gudri, zinoši, bezbailīgi, arī tāds audzināšanas moments, tas ir pirmais, kas būtu jādara. Tas pačibēja jau pirmā gada laikā, jo parādījās reālas grūtības, ekonomiskā finanšu krīze, kas lika darīt neatliekamos darbus. Un visa izglītības kūrēšana, rūpes par izglītību, tās palika pat ne otrā plānā, viņas vienkārši gaidīja citu laiku. Bet kad tas cits laiks pienāks, es joprojām nezinu, jo arī šobrīd tas jautājums ir tikpat svarīgs. Nav jau svarīgāka jautājuma - kas nesīs jūsu idejas tālāk, kas nesīs jūsu valsti tālāk, kas jūsu identitāti, kultūru nesīs tālāk. Kas spēs būt konkurētspējīgi pasaulē - tie ir jūsu bērni. Neviens cits. Šeit parādās arī to sieviešu atbildība, sieviete - māte, kā viņai palīdzēt, lai viņa varētu izaudzināt ne tikai spēcīgas meitas, bet arī spēcīgus dēlus. Noslēdzoties jūsu prezidentūrai savulaik, tika iezīmēts, kas arī bija saistīts ar referendumu par Saeimas atlaišanu un jūsu partijas izveidošanu vēlāk, ka ir kaut kāds tā saucamais oligarhu  politiskās vēstures vai kultūras laiks Latvijas politikā beidzies. Vai mēs šobrīd varam runāt par to, ka tomēr pēc iepriekšējām Saeimas vēlēšanām tas nav beidzies, bet tas ir ieguvis jaunas modificētas formas?  Valdis Zatlers: Ir tāda līdzība ar atvasaru. Nu atnāk tā atvasara septembra beigās, bet pēc tam vienalga iestājās rudens. Varbūt, tā neatlaidība, kas bija Šleseram parādīt to, ka ar neatlaidību un konsekvenci, arī konsekventi vienkārši visu lamāšanu, tu vari iegūt kaut kādu sabiedrības atbalstu, neapmierināto [atbalstu]. Bet tā vairs nav sistēmiska vara. Tā vairs nav un nekad nebūs. Tie laiki ir pagājuši, un tagad cenšas spekulēt ar Lembergu: tas tur runāja ar Lembergu, nē, tas runāja. Tas ir vienkārši smieklīgi, jo ko mēs redzam pašreizējā politiskajā vidē un arī mediju vidē, mediji nav gatavi īsti neko jautāt tiem kandidātiem. Meklē kaut kādas dzīves epizodes - kāpēc jūs bijāt Tautas partijā, kāpēc dzīvojāt ārzemēs, tik ilgi esat amatā. Visādas tādas lietas, kas īstenība nav būtiskas. Būtiski ir, kas notiek šodien, tā visa ir pagātne.  Tagad vajag pajautāt pavisam vienkāršas lietas, kas daudz ko pastāstītu par šiem kandidātiem. Pieņemsim, vienkāršs jautājums - vai esat padomājis, kurš būs jūsu prezidenta kancelejas vadītājs, tātad jūsu uzticamības persona, jūsu labā roka. Neviens to nav pajautājis. Tas nav svarīgi, gan jau pienāks tas periods, kad ievēlēs, tad viņam katru otro dienu prasīs, kāda būs jūsu komanda.  Vai teiksim tāds attieksmes jautājums:  sakiet, lūdzu, kā jūs esat iedomājies savu inaugurācijas ceremoniju gadījumā, ja jūs ievēlēs. Tas ļoti daudz pasaka par cilvēku.   Valdis Zatlers bija Valsts prezidents no 2007. līdz 2011. gadam. Pirms tam strādājis kā Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas valdes priekšsēdētājs, bijis ārsts Rīgas 2.slimnīcā un arī Valsts Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā.  Valda Zatlera prezidentūras periods iezīmējās ar nopietnu ekonomiskās krīzes problēmu pārvarēšanu. Savas prezidentūras noslēgumā tiešraidē uzrunā tautai Latvijas Televīzijā un Radio viņš paziņoja, ka 10. Saeima pēc balsojuma, ar kuru liedz veikt kriminālprocesā plānotu kratīšanu deputāta Aināra Šlesera dzīvesvietā, ir zaudējis uzticību un ierosināja referendumu par Saeimas atlaišanu. Runā prezidents toreiz brīdināja par demokrātiskās pārvaldes nopietnu apdraudējumu valstij, oligarhu pieaugošo ietekmi uz lēmumu pieņemšanu Saeimā, netieši norādot uz trīs tā dēvēto oligarhu vārdiem.  Valdis Zatlers ir pirmais Latvijas Valsts prezidents, kurš izmanto iespēju rosināt atlaist Saeimu, vēlāk nodibināja Zatlera Reformu partiju, kas tika ievēlēta nākamajā Saeimā.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar konstitucionālo tiesību ekspertu Edgaru Pastaru par to, ko var un ko nevar gaidīt no prezidenta un ko jaunāko laiku vēsture rakstītu par jauno laiku Latvijas vēstures prezidentiem. "Ja prezidents grib kļūt par politisko tīģeri, viņam no sākuma jākļūst par cirkus lāci,  pārgriežot lentītes, atklājot pasākumus," tā izteicies konstitucionālo tiesību eksperts un zvērināts advokāts Edgars Pastars, kurš pats arī savulaik bija prezidenta Andra Bērziņa padomnieks juridiskajos jautājumos īsu brīdi.  Par ko īsti ir prezidenta vēlēšanas Latvijā, vai tas ir par prezidenta ievēlēšanu, vai tomēr vienmēr arī par kaut ko citu vēl? Edgars Pastars: Formāli juridiski tas ir par prezidenta ievēlēšanu, bet tam vienmēr nāk klāt kaut kādi citi nenokārtoti darījumi, kurus mēģina nokārtot, vai nesadalītas politiskās teritorijas, kuras šajā brīdī mēģina pārdalīt. Tas ir veids, kā partijas pārdala savu ietekmi. Tas vienmēr bijis sarežģīts lēmums, jo neviens nav nekad gribējis, ka kāds cits iegūst pārsvaru, kura pārstāvis iegūst prezidenta amatu.  Otrkārt, ne vienmēr parlamentam stipri prezidenti ir izdevīgi. Varbūt emocionālās runās tas tā tiek pausts, ka mums ir vajadzīgs visu tautu vienojošs prezidents, bet ar piebildi, ka vienīgā lieta, kur viņš var likt savu degunu, ir viņa mutautiņš. Labāk varbūt citur nē.  Protams, brīžos, kad politiķi saprot, ka viss ir salaists dēlī, ja tā var teikt, tad prezidents ir tas, pie kura nāk pēc glābšanas, lai viņš spētu vienot, mobilizēt un vadīt procesus, kas arī ir prezidenta sūtību.  Principā vēlēšanas tomēr ir un paliek par prezidentu, bet tam ir dažādas blakus lietas, ko ar papildu darbībām grib atrisināt kāds neapmierināts politiskais spēks vai spēks, kurš grib redzēt kādas pārmaiņas politiskajā vidē. Kas ir tas, kāpēc stiprais prezidents personības līmenī nav izdevīgs mūsu pašreiz esošajā konstitucionālajā modeli? Edgars Pastars: No vienas puses, jā, bet no otras puses, prezidents var ar pieejamo informāciju, ar savām runām, ar savu politisko kapitālu, ja viņš kā cirkus lācis, griežot lentītes, būs kļuvusi par tīģeri, viņš ieņems savu vietu politiskajā sistēmā un viņš var kādām partijām arī aprādīt to, kā kaut ko darīt citādāk. Un kurš gan grib dalīties ar varu. Tādēļ visiem interesē prezidents, kurš ir vairāk simbols, bet kurš nejaucās tik stipri politikā, vai iejaucas tikai tad, kad patiešām politiķi paši netiek galā. Bet principā manas sajūtas visus gadus arī bijušas, ka parlamentam nav interese, lai paralēli parlamentam pastāvētu kāds spēcīgs pretpols. Kādā ziņā ir būtisks viņa izglītības faktors, jo šobrīd ir diskusija par to, vai mums vajag tautsaimnieku? Ir bijuši prezidenti juristi, šobrīd kandidē vēsturnieks. Edgars Pastars: Prezidentam noteikti nav jābūt kādai specifiskai izglītībai, jebkura izglītība ir laba, galvenā lieta, kurai viņam ir jāpiemīt, lai viņš vispār spētu organizēt savas institūcijas darbu, ir, pirmkārt, politiskā intuīcija. Un es teikšu, ka ne visiem viņa līdz galam ir piemitusi, it īpaši tiem, kuri nav bijuši politiķi vai nav bijuši saistīti ar to. Dažiem tas ir iedzimts, daži to ir  iemācījušies politikā, bet citiem tas nav dots. (..) Ne vienmēr tā ir pieredze, intuīciju var iegūt arī tāpēc, ka tā cilvēkiem ir dabiski, jo tāds ir viņa salikums. Viņam ir jājūt tomēr, kā ir jāuzvedas politika, un es teiktu, ka šobrīd esošais prezidents īsti to nejuta. Tās politiskās intuīcijas viņam bija par maz, bet viņš tāds nav vienīgais noteikti vēsturē.  Tāpat prezidentam ir skaidri jāspēj saprast, ko viņš grib. Nereti ir tā, ka var just, ka prezidenti īsti nav paši tikuši galā ar to, kā viņi redz savu prezidentūru un misiju, līdz ar to arī viņa komanda īsti nav nokalibrēta uz to, kā mēs strādājam. Šie divi faktori patiesībā ir galvenie veiksmīgai prezidentūrai. Kāds pieredzējis politiķis man reiz teica, ka prezidentam sabojāt savu reitingu ir ļoti grūti, tas ir jāmāk un pie tā ir ļoti jāstrādā. Principā viņam ir dabiski ieprogrammēts reitings. Līdz ar to, ja prezidentam ir šī politiskā intuīcija, ja viņš saprot, ko viņš grib un kā viņš to sasniedz, un ko no viņa sagaida sabiedrība, tajā skaitā arī varbūt kāda sabiedrības niķa vai stiķa, pāraudzināšana, kas varbūt arī beigās labs darbs, tā prezidentūra būs veiksmīga.  Kādreiz arī baidīšanās no savas ēnas. Dažkārt licies, ka ir prezidenti, kuriem nav nekāda pamata savā dzīves gājumā un ar savu rocību, ar pieredzi būt tādiem ļoti piesardzīgiem. Viņiem vajadzēja būt varbūt kādreiz stingrākiem, drosmīgākajiem savos lēmumos. Tas arī kādreiz pietrūkst. Man ir kādreiz radusies sajūta, ka ir prezidenti, kuri savu misiju ir apzinājušies tikai pēc tam, kad vairs nav prezidenti. Kas šobrīd, jūsuprāt, ir kontekstuālās prioritātes, kuras būtu svarīgas? Valdis Zatlers ieiet vēsturē ar politiskās krīzes un ekonomiskās krīzes pārvarēšanu, Vairai Vīķei-Freibergai ir ārpolitiskais aspekts. Kas būtu šobrīd svarīgi? Edgars Pastars: Izņemot ārpolitiku un aizsardzību, kas ir dabiski ieprogrammēta prezidenta institūcijā, to izlaidīšu. Tas, kas viņam būtu jādara pašam, prezidentam ir jābūt tulkam, vidutājiem starp varu un sabiedrību un tādam, kas atskaitās sabiedrībai pēc būtības, nevis formāli. Būtu jāpieskata, lai vara, parlaments un valdība, tomēr virzās kaut kādā sabiedrības interešu ievērošanas virzienā. Varbūt nedaudz arī populistam jābūt kādos brīžos, ja tas ir nepieciešams. Viņš nedrīkst pārāk saaugt ar koalīciju. Viņam ir jābūt tomēr pāri stāvošam un viņam ir jāspēj pakritizēt valdību pareizajos brīžos, nevis tikai jāatbalsta.  Un vēl noteikti tā visa ietvaros, sabiedrības interešu ievērošanas ietvaros prezidenta institūcijai dabiski piestāv domāt par kādiem jautājumiem, kuri nekad valdības darba kārtībā prioritātēs tā īpaši neizvirzīsies kaut kādu iemeslu dēļ. Valdībai varbūt tas nav pats kritiskākais, bet kādai sabiedrības grupai tas ir ļoti svarīgi. Tie var būt gan uzņēmēji kādā nišā, tie var būt kādi finanšu tehnoloģiju uzņēmumi, tās var būt personas ar invaliditāti, tās var būt arī kādas sociālās grupas, kuras ir atstumtas vai kuru intereses nav sadzirdētas. Viņam ir jāspēj sajust, kuras tās ir, un tad mēģināt arī palīdzēt.  Jāņem arī vērā, ka bieži ir tēmas, kuras politiķi būtu gatavi atbalstīt, bet viņi nekad nenobalsos par to lietu, ja to virzīs kāds no citas partijas. Un prezidentam ir jāsaprot, kuras ir tās lietas, kuras viņš virzot varētu panākt, ka tās pieņem; par kurām partijas ir vienisprātis, bet ir šī politiskā greizsirdība. Vajag kādu neitrālu spēlētāju, kas to jautājumu pavirza. Edgars Pastars ir konstitucionālo tiesību eksperts, bija Saeimas jurists, kļuvis par advokātu biroja "Borenius" konsultantu, bijis arī savulaik Valsts prezidenta Andra Bērziņa padomnieks juridiskajos un likumdošanas jautājumos. Viņš ir sertificēts noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas speciālists un vienlaikus arī sertificēts starptautisko sankciju atbilstības speciālists, kā arī prakses vadītājs "Cobalt" Latvijas birojā. Viens no atzītākajiem valsts tiesību ekspertiem, vairāku nozīmīgu grāmatu līdzautors konstitucionālo tiesību jomā.  Pastaram ir plaša pieredze nodrošināt pārstāvniecību Satversmes tiesā un savā jurista praksē izstrādājis lielu skaitu likumu un likumu grozījumus būvniecības, banku un finanšu, nekustamā īpašuma, darba tiesību, noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas un amatpersonu atbildības jomās.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar politoloģi Ivetu Reinholdi par mūsdienu demokrātijas kvalitāti, pārstāvniecības politiku, sociālo mediju veidotām politiskās līdzdalības formām un valsts drošību prezidenta vēlēšanu kontekstā. Demokrātija un mūsdiena politika. Pilsoniskā alianse bija pasludinājusi pirmo maija nedēļu līdz 9. maijam par demokrātijas nedēļu. Demokrātija un demokrātisks ir jēdzieni, kuri politiskā līmenī pēdējā laikā tiek piesaukti itin bieži, gan strīdā par Ogres muzeju, pašvaldības vadītāju un viņa rīcību, gan par opozīcijas balsīm saistībā ar prezidenta vēlēšanām, tajā skaitā prokremliskām, ar kurām šobrīd teorētiski var ievēlēt prezidentu.  Mūsdienu pasaulē demokrātijas vērtību atzīšana kļuvusi jau par plaši izplatītu parādību, bet Rietumu pasaulē par vispārpieņemtu normu. Taču šāda attieksme pret demokrātiju nav valdījusi vienmēr, un, kā redzam, norma vienmēr tikusi interpretēta. Divtūkstoš gadu laikā lielākā daļa politiķu un politisko domātāju uzskatīja demokrātiju par zemāku sabiedrības pārvaldes veidu, kas grupu pūļa interešu vārdā upurē augstākās vērtības un visas sabiedrības labumu. Ja atceramies grieķu domātāju Platonu, viņš to sauca par vairākuma ārprātu.  Kā ir ar demokrātiju šobrīd? Kādā ziņā to, par ko runāja Platons, mums labpatīkas šo pūļa ārprāta varu izmantot kaut kādas šī brīža situācijas raksturošanai, vai arī demokrātija, kas ir kļuvusi Rietumu pasaulē par normu, šobrīd ir apdraudēta? Iveta Reinholde: Izpratne par demokrātiju mainās līdz ar notikumiem, iekšpolitiskiem, ārpolitiskiem notikumiem un, protams, Platonam pirms divtūkstoš gadiem bija viens priekšstats par to, kā mums, visai sabiedrībai kopumā, būtu jāfunkcionē un kas būtu tautas vara vai "vairākuma ārprāts", vai vairākuma vara. 21. gadsimtā mēs varam nodalīt pirms sociālo tīklu laiku, tagad jau sociālo tīklu laiku, kad ir mainījušās pietiekami daudzas izpratnes un veidi. Vēl pavisam nesen, šķiet, ka tiešākais demokrātijas simbols mums bija piedalīties vēlēšanās. Tagad mēs runājam par e-vēlēšanām un elektroniskām digitālām parakstu vākšanām, lai paustu savus viedokļus. Respektīvi, tas ļoti mainās, un droši vien, ka vēl pēc gadiem diviem, trim mēs runāsim par to, vai mākslīgais intelekts ir daļa no sabiedrības. Lai gan par mākslīgo intelektu runājot, nemaz ne tik sen Tokijas priekšpilsētas pašvaldību vēlēšanās viens no kandidātiem bija mākslīgais intelekts, kuru gan, protams, pārstāvēja fiziska persona, bet mākslīgais intelekts, robots pieteica savu kandidatūru. Tas jau ir noticis fakts. Prezidenta vēlēšanu kontekstā viens no prezidenta kandidātiem - Uldis Pīlēns - intervijā "Latvijas Avīzei" akcentēja, ka Latvijas politiskā institūcija ir neitrāla un Saeima ir vēlēta kā politiskā spektra vai tā brīža sabiedrības izjūtas pārstāvība, kas automātiski nozīmētu arī, ka droši var vēlēt ar opozīcijas un pozīcijas balsīm, pat vienojoties ļoti izteiktiem politiskiem pretiniekiem. Šajā gadījumā, pat ja tie būtu kaut kādi prokremliski spēki, kas arī ir pārstāvēti Saeimā, jo "politiskā spektra vai tā brīža sabiedrības izjūtas pārstāvība ir fiksētu Saeimā". Kā šajā jautājumā ar demokrātiju? Iveta Reinholde: Tas ir jautājums par demokrātiju, tas ir par to, ka demokrātija ir ļoti daudzšķautņaina un ka nav tādas vienas receptes. Bet par to politisko izjūtu un par to, cik daudz vai cik maz mums ir jāklausās opozīcijā, te vienmēr ir stāsts par šo ieklausīšanās jēgpilnumu, jo mēs nedzīvojam izolētā salā. Protams, ka tās diskusijas par demokrātiju, kas mums ir šobrīd, ir krietni savādākas, nekā tās diskusijas, kas bija faktiski varbūt divus trīs gadus atpakaļ. Ne tikai digitālā kontekstā, bet arī ģeopolitisko notikumu kontekstā. Protams, mums gribētos, lai prezidentu ievēl visa Saeima, un būtu ideāli, ja atrastu šādu ideālo kandidātu, kas derētu visiem, kas patiktu visiem. Bet ir pilnīgi skaidrs, ka reālajā situācijā tāda ideālā kandidāta mums nav. Tieši tāpat, kā arī visās valstīs. Nu nav tā ideālā kandidāta, vai tas ir tautas vēlēts prezidents, vai parlamenta ievēlēts, vai miksētais modelis, nav tā ideālā kandidāta. Līdz ar to nonāk pie tā, ka lielākais vairākums vienojas, ka šis varētu būt tas akceptējamākais kandidāts. Bet te vienmēr daudzas lietas nospēlē fona faktori. Šobrīd, protams, ja mēs skatāmies uz prezidenta vēlēšanām, mums ir svarīgs faktors ģeopolitiskā situācija, kurā mēs atrodamies. Mēs zinām, kādā ģeopolitiskā situācijā atrodamies, bet kas no tā būtu jāsecina, cik lielā mērā šis demokrātijas arguments ir izmantojams? Iveta Reinholde: Tas vadmotīvs jau demokrātijai paliek: rīkojamies tā, lai patiešām mēs esam ievērojuši arī savas nākotnes intereses un bērna intereses, un nenodarām pāri, un tomēr saglabājam tās pamatvērtības, kas mums ir. Viennozīmīgi, ka šajā ģeopolitiskajā kontekstā mums ir svarīgi saglabāt mūsu saiti ar Rietumu vērtībām, jo patiesībā demokrātiskās vērtības ir Rietumu vērtības, un mums ir svarīgi arī domāt par to, kā mēs to transformēsim. Tas ir arī drošības jautājums.  Arī drošības pētījumos pietiekami daudz šīs politiskās drošības jautājumi parādās vēl vēl pirms Covid. Mēs Politikas zinātnes nodaļā ar kolēģiem veicām sabiedrības drošības uztveres pētījumu, kur viena no dimensijām ir politiskā drošība. Tomēr ir svarīgi, lai būtu skaidra šī virzība ilgtermiņā uz vērtībām, kur mēs esam akceptēti.

Raidījumā Brīvība bulvāris saruna ar Latvijas prezidenti no 1999. gada līdz 2007.gadam Vairu Vīķi-Freibergu par prezidenta institūtu Latvijā, par vēstures variantiem, par prezidenta nozīmi drošības politikā mūsdienās, līderismu un jaunāko laiku vēstures mācībām. Latvijas parlaments maijā vēlēs jaunu Valsts prezidentu, sesto pēc kārtas kopš valstiskās neatkarības atjaunošanas. Raidījuma viešņa Vaira Vīķe-Freiberga Valsts prezidentes amatā bija no 1999. līdz 2007. gadam. Prezidentūras laikā viņa aktīvi piedalījās valsts tiesisko pamatu nostiprināšanas procesā, iestājusies par Latvijas ārpolitikas interesēm, palīdzot gan Latvijas iestāšanās procesā Eiropas Savienībā, gan NATO. Bijusi arī ANO ģenerālsekretāra īpašā sūtne reformu jautājumos un arī Baltijas valstu kandidāte ANO ģenerālsekretāra amatam. Šoreiz saruna par to, ko prezidents var un ko nevar ietekmēt Latvijas un pasaules procesos. Kas būtu tās prioritātes gan attiecībā uz iekšpolitiku, gan arī attiecībā uz ārpolitiku, kuras būtu nākamajam prezidentam visbūtiskākās? Vaira Vīķe-Freiberga: Satversme jau sniedz ietvaru, kurā prezidentam ir jādarbojas, un nosaka to, ka mēs esam parlamentāra republika un nevis prezidentāla. (..) Parlamentārā republikā Satversme prasa vispirms prezidentam būt politiski neitrālam, viņš vai viņa nepārstāv jebkādas politiskās partijas. Otrkārt, viņam nedod nekādu izpildvaru un it īpaši, varētu teikt, nelaiž viņu naudas lietām ne tuvumā.  Tas bija savā ziņā skumji un reizē amizanti, es apbraukāju visu Latviju, biju vietējās pašvaldībās, pēc tam man bija tikšanās visur ar iedzīvotājiem un viņi man uzstādīja visādus jautājumus un ļoti bieži sūdzējās, kāpēc mums ir tik zemas pensijas. Ja nu ir viens cilvēks valstī, kam nav nekāda teikšana par to, cik lielas ir skolotāju algas vai cik lielas ir vecuma pensijas, visbālākais sakars ar naudu, tad tas ir prezidents. Tā ir izpildvaras privilēģija. Prezidentam pēc Latvijas Satversmes ir tiesības Saeimai atgriezt otrreizējai caurlūkošanai visus likumus, izņemot, uzminiet - kuru - budžetu. Bet ir divas jomas, kur prezidentam ir īpašas varas elementi, un tās ir ārlietas un drošība. Tās ir ļoti svarīgas. Katrā ziņā, ja prezidentam nebūtu bijusi šī iespēja it īpaši aktīvi rosīties ārlietu un drošības jautājumos, tad mums bija tādi brīži, ka pavīdēja iespēja, ka Latvija nekļūtu par NATO locekli, jo bija vairāki elementi, kas neatbilda tām prasībām, kas bija vajadzīgas. Bija gan jāpārliecina mūsu politiķi atbildēt šīm prasībām un darīt to, ko sagaida NATO, un pārliecināt esošo dalībvalstu līderus, militāros, no vienas puses, bet galvenokārt politiskos līderus par to, ka, ja mēs esam gatavi. Jūs esat teikusi vairākkārt, ka Latviju pa matu tiesu..., varēja nekļūst par NATO dalībvalsti. Vaira Vīķe-Freiberga: Es strādāju melnās miesās, jo es redzēju to kalnu pretargumentu, kas bija - priekš kam mums tas vajadzīgs? Man viens amerikāņu senators teica, ko lai saka saviem vēlētājiem, ja jums uzbruks Krievija un jūs būsiet NATO locekļi, maniem vēlētājiem būs jāsūta savi dēli un meitas iet un mirt par jūsu zemi. Es saku, bet jūs taču esat jau sūtījusi savus dēlus un meitas daudz neizdevīgākās vietās, kā, piemēram, Vjetnamā, kur jums galīgi nevajadzēja būt.  Katram savos vārdos un atbilstoši viņa interesēm un intelektuālajam līmenim es pavadīju ļoti garas stundas, kā saka, lobējot šo Latvijas ideju - tas būs jūsu drošībai, tas nāks par labu. Redziet, teikt viņiem - mēs gribētu būt drošībā, lūdzu, esiet tik labi, sargājiet mūs, tas ir tāds arguments, kas iet tik tālu un ne tālāk. Šobrīd Latvija ir NATO, nākamajam prezidentam šis jautājums kādā ziņā būs tikpat svarīgs? Vaira Vīķe-Freiberga: Viņam jābūt nomodā par to, lai Latvija neiemieg, lai Latvijas drošības spēki neiemieg, un tagad ļoti daudzas Eiropas valstis ir konstatējušas, kā es skatos, piemēram, internetā dažādās debašu programmās no dažādām valstīm, kur pensionēti franču ģenerāļi saka: mēs esam savus bruņotos spēkus un nolaiduši līdz kliņķim. Par Zviedriju paši zviedri mazāk izsakās, bet citi saka, kas bijuši NATO ģenerāļi, saka: Zviedrija savus bruņotos spēkus ir nolaidusi līdz kliņķim, Bundesvērs vispār ir ēna no tā, kas kādreiz Bundesvērs bija. Bija tāds periods, kad bija cerība, ka Krievija būs miermīlīga, ka krievi darīs to pašu, ko tās republikas, kas viņai gar tuvo robežu, kas kļuva par demokrātiskām valstīm. Kamdēļ mums ieguldīt savā drošībā, ka mēs varam ieguldīt citās lietās, kas varbūt tautai labāk patiks. Bet drošība ir kaut kas, kur ir jāiegulda vienmēr. Viens no manā izpratnē prezidenta pienākumiem Latvijā, ņemot vērā Latvijas vēsturi un ģeogrāfisko novietojumu, kas nemainīsies nākotnē, būs, tā tiešām ir prioritāte numur viens, rūpēties par to, lai mūsu izpildvara un mūsu aizsardzība turētos līmenī un turētos līdzi mūsu sabiedrotajiem, un lai šī sadarbība ar mūsu sabiedrotajiem turpinātos.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar fiziķi, Latvijas Universitātes profesoru Mārci Auziņu par karu un zinātni, par fizikas stāstu mūsdienās, mākslīgo intelektu un kopsakara iespējām, Latvijas izglītības sistēmu un nākotni pēc 30 gadiem. Izglītība un 21. gadsimts ar vārdu savienojums, par kuru mēs pēdējo gadu laikā apgalvojam, ka viss mainās. Zināšanas, zināšanu ieguves veids, gudrība, prasmes. Tajā pašā laikā arī karš, kurš ietekmē visu to, kā mēs šobrīd dzīvojam, ietekmē arī Rietumu zinātnes attīstību, līdzīgi kā tas bija Otrā pasaules kara vai aukstā kara laikā. Literatūrā vai kino parasti saka, ka viss sākas ar stāstu, kā tas ir attiecībā uz fiziku"? Mārcis Auziņš: Noteikti un stāsts droši vien ļoti dažādās nozīmēs. Ja mēs gribam, lai kādam iedegas acis, klausoties par fiziku, tad ir jābūt stāstam. Otra tēma, kas, man šķiet, ir fantastiski interesanta un varbūt ne pārāk apspriesta, mums šķiet, ka fizika, dabaszinātnes ir absolūti objektīvas, līdz ar to cilvēki, kas viņas ir veidojuši, paliek brīžam otrajā plānā, jo fizika ir fizika, un, ja tas nebūtu ienācis prātā Ņūtonam, būtu ienācis prātā kādam citam. Tā varētu likties.  Daba, protams, no tā nemainās, vai viņu pēta viens, otrs vai trešais cilvēks, bet tas, kā mēs uz viņu skatāmies un vai... To diezgan grūti noformulēt, bet it sevišķi, kad fizika kļūst ļoti abstrakta, piemēram, kvantu fizika, ka mēs nevaram ar aci paskatīties, kas tur notiek, vai pataustīt ar roku, kas tur notiek. Mums ir kaut kāda situācija, mikropasaulē kaut kas notiek un mēs kaut ko nomērām. Mēs paskatāmies, ko mūsu mēraparāti saka par to, kas tur iekšā ir. Tad mēs sakām, ka tur iekšā ir kvarki, bet mēs viņus redzēt nekad nevarēsim.  (..) Jautājums, kāpēc mēs ticam, ka viņi tur iekšā patiešām ir. Es saku, man ir zīmes, ka viņi tur iekšā ir, bet ārā es viņu nekad dabūt, parādīt pēdiņās vai bez pēdiņām nevarēšu. Jums jātic, ka viņš tur iekšā ir, jo mana teorija tā saka.  Un tad mēs nonākam pie tā, ko fizikā sauc par interpretācijām, it sevišķi kvantu fizikā ir dažāda veida interpretācijas, kā saprast dīvaino matemātiku. Man par to gribētos domāt tā, ka matemātika ir tik dīvaina, ka mums šķiet, tā daba būt neva. Ja es pieņemu, ka tā ir, tad vai nu es esmu traks, vai es kaut ko nesaprotu. Un tad es izdomāju priekš sevis stāstiņu, interpretāciju, kāpēc es saku - varbūt tomēr šādi var par to domāt. Un mans stāstiņš ir tāds, kas man patīk. Jūs sakiet, mans stāstiņš jums nepatīk, jūs izdomājat savu stāstiņu, savu interpretāciju. Un interpretācija - pats vārds saka, ka tā nav teorija, kuru ir iespējams pārbaudīt. Man šķiet, par šo domāt ērti šādi, jūs sakiet, ka jums citādi par to ir ērti domāt. Un tad vienā brīdī gan vēsturiski interesanti stāsti, kāpēc viena interpretācija ir nostiprinājusies, un nevis tāpēc, ka viņa ir labāka, bet tāpēc, ka tā gadījās vēsturiski. (..) Stāsts par to, kā mēs domājam par kvantu fiziku šobrīd, ir lielā mērā subjektīvs. Jūs savā "Profesora Auziņa zinātnes slejā" rakstāt par šo nenoteiktība, kurā mēs dzīvojam, kur ir dažādi nenoteiktības iemesli - pandēmija neaptveramā informācija un tā tālāk. Jūs rakstāt, ka esam noguruši no krīzēm, epidēmijām, nesakārtotības ikdienā un politikā, un tad mēs to pilnīgo galīgo patiesību meklējam dabaszinātnēs. Sanāk, ka arī tur nevar meklēt to galīgo patiesību? Mārcis Auziņš: Jautājums, vai mēs ceram, ka mēs kādreiz atradīsim galīgo patiesību, tostarp ļoti filozofiski. Arī šī par galīgo patiesību ir interesanta tēma, ja runājam par fiziku, par pašiem pamatiem, ļoti vienkāršu, salīdzinot ar citām zinātnēm, lietu. Jautājums, vai ir iespējams viens brīdis, kad mēs varēsim teikt - fizika ir gatava, tur vairāk nav ne, ko pielikt, ne - atņemt. Mēs zinām, kā pašā elementārākajā fizikas līmenī, jo tālāk ir ķīmija, bioloģija, dzīvie organismi un tā tālāk. Pašā vienkāršākajā līmenī, vai mēs līdz galam būsim sapratuši, kā daba strādā un ka tur vairs nebūs neko pielikt, neko atņemt? Vienas atbildes nav. Es domāju, ka nē. Es domāju, tas varbūt izskatījās nedaudz vienkāršot un šabloniski, tomēr, ja mēs atceramies seno Grieķiju, ka viņi teica, ka ir četri elementi - zeme, smagākais, tad ūdens, drusku vieglākais, gaiss, vēl vieglāks, un uguns, kas paceļas debesīs. Četri elementi, mēs zinām, no kā viss ir uzbūvēts, mums vēl drusciņ jāpastrādā,  jāsaliek viņi tur tā pareizā konfigurācijā, un mēs zināsim, kā tā pasaule ir uzbūvēta.  Mēs tagad skatāmies, ka tomēr ļoti naivi. Šķiet, ka kādas paaudzes vēlāk cilvēki skatīsies uz mūsu elementārdaļiņu modeļiem un teiks, nu kā viņi varēja būt tik naivi, kā viņi varēja tik primitīvi domāt par dabu. Droši vien nekļūdīšos, ja teikšu, ka lielākā daļa profesionālu fiziķu pieturēsies arī pie šāda viedokļa, bet ir ļoti prominenti, tai skaitā Nobela laureāti, kuri uzskata, ka pēdējā fizikas teorija kādā brīdī būs iespējama. Mārcis Auziņš ir latviešu fiziķis, zinātnieks, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis, bijis Latvijas Universitātes rektors. No 1988. līdz 2003. gadam bijis universitātes lektors, docents, Eksperimentālās fizikas katedras vadītājs, kā arī Atomfizikas un spektroskopijas institūta direktors. Līdztekus darbojies Latvijas Zinātņu akadēmijas Senāta un Latvijas Zinātnes padomē, bijis viesprofesors vairākās Apvienotās Karalistes un Amerikas Savienoto Valstu universitātēs.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar valodnieku Andrejs Veisbergu par valodu un karu, pēdējo 30 gadu laikā notikušo vārdu krājumu pieaugumu latviešu valodā, par valodas un domāšanas robežām un to, vai iespējams atgriezties tajā valodas vidē, kāda Latvijā bija pirms okupācijas. Valoda un politika ir mūsu raidījuma tēma. Kā mēs aprakstām valodā notiekošo un vai mums pietiek vārdu? Vai Latvijā šobrīd notiek derusifikācija un kā karš ietekmē valodas lietojumu? "Valoda atspoguļo vispārējās tendences, ko vieni sauc par demokratizāciju, citi par lumpenizāciju, vēl citi par tradicionālo normu sabrukumu," tā savulaik kādā intervijā teica Andrejs Veisbergs, Latvijas Universitātes profesors un filologs, kā arī tulks. Vitgenšteinam [Ludvigs] ir tēze, ka mūsu valodas robežas nozīmē arī manas pasaules robežas, un, ja kāds grib apzināti šīs robežas paplašināt, viņam arī ir jāpaplašina valoda. Ko ar šo darīt latviešu valodas kontekstā? Andrejs Veisbergs: Ja mēs gribam aptvert vairāk no pasaules, vai nu ir jāpaplašina latviešu valoda, vai nu jāņem talkā kada cita valoda. Tas ir otrs variants. Ja mēs gribam paplašināt savu apjēgas horizontu, tad mēs to varam darīt arī ar citām valodām. Nu tas mazliet iet kopā ar Vorfa [Bendžamins Lī] jeb pret Vorfa hipotēzi par to, ka valoda ir tā kā diktators un ka mēs nespējam izsprukt no šī valodas režģa. Viņam ir tā doma, ko studentiem stāsta mazliet vienkāršotā veidā, saku, teiksim, ja tu esi latvietis, tad tu redzi pasauli caur zaļām brillēm, ja tu esi krievs, caur sarkanām, ja tu esi anglis - caur zilām. Vorfa hipotēze ir tāda, ka mēs īsti netiekam ārā no tā, mēs neredzam pasauli, kāda tā ir, bet mēs viņu redzam iekrāsotu. Savukārt ir interesants jautājums, bet, ja zini vairākas valodas, ar kādām brillēm tad tu skaties? Tad tu skaties ar visām, jeb varbūt tu redzi daudz vairāk?  Ja atgriežamies pie latviešu valodas, ja mums trūkst vārdu, jauni vārdi ir jādarina. Tas nenozīmē, ka ir jāizdomā jauns vārds, ļoti bieži mēs varam iztikt ar to, ka mēs radām jaunu nozīmi stabilam senam vārdam. Jūs kādā intervijā bijāt teicis, ka pēdējo 30 gadu laikā Latvijā, šķiet, uz pusi ir pieaudzis vārdu krājumu. Andrejs Veisbergs: Jā, es domāju, ja mēs ieliekam iekšā dažādus terminus, kas ir saražoti milzīgos apjomos, tad vārdu krājums ir ļoti, ļoti strauji audzis. Tas nenozīmē, ka katrs latviešu valodas lietotājs ir dubultojis savu vārdu krājumu. It nemaz. Tas nozīmētu, ka mūsu domāšanas pasaule, atsaucoties uz Vitgenšteinu, vidējā latvieša domāšanas pasaule ir paplašinājusies? Andrejs Veisbergs: Potenciāli paplašinājusies, jo tā paplašināšanās jau notiek dažādās jomās. Ja tu neesi dakteris, tad nez vai tava medicīniskās terminoloģijas joma ir paplašinājusies. Vēl tāda samērā modē doma varbūt ir tas, ka mēs tagad arvien vairāk dzīvojam tādos pūšļos jeb burbuļos. Un tajā savā burbulī mēs noteikti zinām ļoti daudz ko, varbūt citi, kas ir citā burbulī, nezina. Piemēram, vegāni esot pēdējā laikā izveidojuši ļoti daudz jaunvārdus, ko viņi lieto acīmredzot savā burbulī, savā saziņā, teiksim, aprakstot dažādos ēdienus, par kuriem gaļēdāji droši vien ļoti maz ko zina. Jūs pats norādījāt, ka vārdu krājumu pieaugums ir vislielākajā mērā saistīts tieši ar šo Eiropas dokumentācijas tulkošanu. Tas ir devis vislielāko vārdu krājuma pieaugumu. Jautājums vienmēr ir par to, ko tas dod valodai, vai vienmēr tas viss ir bijis nepieciešams? Andrejs Veisbergs: Vai tas bijis nepieciešams, tas ir diskutējams jautājums. Bet, pirmkārt, darinot šos daudzos terminus, mēs labāk izjūtam valodu, mēs dodam šīs iespējas valodai attīstīties. Otrs ir, ka ne vienmēr mēs varam paredzēt, vai tas, kas tiek radīts latviešu valodā, vai tas tiešām ir tikai plauktam domāts. Eiropas direktīvās ļoti bieži ir milzīgi pielikumi, kur ir uzskaitītas visādas sugas, kukaiņi un daudz kas tāds, kas īsti nav vajadzīgs katram vidējam latvietim. Ja mēs ieiesim tagad lielajā pārtikas veikalā, mēs atradīsim tur ļoti daudz ko, kas pirms 20 gadiem tur nebija, un šīm precēm, šiem produktiem ir kaut kādi nosaukumi izdomāti. Pirms 20 gadiem varbūt mums likās, ka tas nav vajadzīgs, tagad izrādās, ka mēs jau ēdam to. Tas nozīmē, ka nevis mūsu domāšanas pasaule ir paplašinājusies, bet mūsu lietiskā pasaule? Andrejs Veisbergs: Te ir abas lietas. Patēriņa pasaule, protams, arī ir paplašinājusies. Tas, ko mēs iezīmējam un runājam tagad, ir savā ziņā pretrunā ar to, par ko Krišjānis Valdemārs 1850. gadā sacīja, ka latviešu valodai ir lemti 200 gadi. Stradiņš savulaik, atsaucoties uz šo tēzi, norādīja, ka Valdemārs bija ļoti reāli domājošs cilvēks, kurš redzēja agrās globalizācijas pazīmes Eiropā. Rēķinot šo laika amplitūdu, sanāk, ka mums būtu latviešu valodai palikuši mazāk kā 30 gadi. Andrejs Veisbergs: Es mazliet citādāk interpretētu šo pravietojumu. Tas pravietojums parādījās laikā, kad sākās rusifikācija, tai brīdī tiešām likās, ka latviešu valodai nekas labs nav gaidāms. Piemēram, arī Bīlenšteins, vācbaltietis, bet ļoti labi zinošs par latviešu valodu, arī viņš teica: ar vācu valodu latviešu valoda varēja sacensties, ar krievu valodu kā impērisko valodu, bezcerīgi. Tur arī bija politiskas idejas aiz visa tā, bet tā tas bija. Nu Valdemārs nevarēja paredzēt, ka Latvija iegūs neatkarību, Valdemārs nevarēja paredzēt neko pa 20. gadsimtu. Tur bija pa vidu arī 50 gadu okupācija, kas turpināja šo rusifikācijas periodu. Andrejs Veisbergs: Jā, bet tas pamats bija ielikts, mums šad un tad laimējās tai ziņā, ka mums mainās tie okupētāji, sauksim to tā. Tas ir ļoti labi. Ja būtu visu laiku vai nu vācu, vai krievu valodas šis milzīgais spiediens, un mēs būtu zem šo valodu dominances, tad droši vien latviešu valoda nebūtu. Andrejs Veisbergs ir latviešu valodnieks, tulks, Latvijas Universitātes profesors, vairāk nekā 400 zinātnisku publikāciju autors. Viņš ir Eiropas Savienības institūciju akreditētais tulks un tulkojis arī sinhroni Bila Klintona, Džordža Buša, Dalailamas, Pana Kimuna, Žistēna Trido vizītes Latvijā un kopš 2006. gada ir Oksfordas angļu vārdnīcas konsultants. Ieguvis filoloģijas doktora grādu un kopš 1994. gada ir Latvijas Universitātes profesors Moderno valodu fakultātē.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes uztveres un kognitīvo zinātņu aizsācēju Jurģi Šķilteru par to, vai iespējams apturēt straujo mākslīgā intelekta attīstību, par pārejas un adaptācijas periodu, kurā atrodas mūsdienu cilvēks un digitālā vide. Un vai latvieši spēs adaptēties šajā mainīgajā pasaulē? Eksperti saka, ka mēs pašlaik esam tikai paša sākuma beigu posmā, runājot par to, kā mākslīgais intelekts mainīs mūsu dzīvi pilnībā. Gan to, kā dzīvojam, kāda ir mūsu izglītība un kāds ir mūsu darbs. Šobrīd arī bailes no kara maina mūsu uztveri, sociālie mediji jau sen ir mūsu realitātes daļa. Kā cilvēkus ietekmē laiks un notikumi pasaulē, saruna ar Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes profesoru Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītāju Jurģi Šķilteru.  Ko vispār iespējams atbildēt uz to, kādā ziņā notikumi ietekmē mūs, vai precīzāk, ko indivīds vispār var ietekmēt, kas ir tas pasaules notikumus līmenis, kurus mēs varam un kurus mēs nevaram ietekmēt? Jurģis Šķilters: Droši vien stāsts par mākslīgo intelektu un stāsts par karu ir ļoti atšķirīgi pēc jēgas un būtības, bet domājot par mākslīgo intelektu, man liekas, ka kognitīvo zinātņu pētniekiem tas nav tāds pārāk liels pārsteigums, jo faktiski tehnoloģiskā attīstība visnotaļ paredzami mūs novedusi situācijā, kad ir ļoti jaudīgas mākslīgā intelekta sistēmas. Patiesībā arī kolēģu vidū tāds ļoti liels pārsteigums par šo nav. Drīzāk ir viena cita problēma, mēs īsti nezinām, kā cilvēks, ikviens no mums kā bioloģisks veidojums, kā mēs mijiedarbojamies ar tām jaudīgajām mākslīgā intelekta sistēmām. Tas ir salīdzinoši mazāk pētīts. Ir ļoti daudz pētījumu par mākslīgā intelekta izveidi, ir ļoti daudz pētījumu par cilvēka bioloģiskajiem procesiem, kas darbina mūsu dabisko intelektu nosacīti. Bet kā viņi savā starpā mijiedarbojas un kas ir tā interakcijas specifika, cena, zaudējumi, ieguvumi, tas ir daudz mazāk skaidrs. Ir ļoti daudz lietas, ko mēs nezinām, kas notiek ar mūsu uztveri, mūsu atcerēšanos, mūsu kaut kādām telpiskām navigācijas spējām izmantot mākslīgā intelekta sistēmas. Šādi skatoties, tā problēma ir jau pāris gadus sena.  Šobrīd mums ir tās jaudīgās dialoga sistēmas, kas ir viena veida mākslīgā intelekta sistēmas - Chatgpt un līdzīgas lietas pārsteidzoši labi darbojas, par spīti visam, bet tas jau ir diezgan pašsaprotami. Mēs jau esam tādi adaptīvi hameleoni, mēs patiesībā evolūcijas gaitā ļoti meistarīgi pielāgojamies jaunajiem rīkiem, jaunajām nosacīti kognitīvajām un tehnoloģiskajām nišām. Ir kaut kādi aspekti, kuros mēs ļoti ātri pielāgojamies, kaut kādi aspekti, kuros mēs pielāgojamies lēnāk. Piemēram, domāt par digitāliem sociāliem tīkliem. Ir kaut kādi padsmit gadi un digitāli sociālie tīkli no savas informatīvās funkcijas, kādas sākotnēji bija, kļuvuši par tādu sociālā atbalsta tīklu. Ja mēs domājam par digitāliem sociālajiem tīkliem, viņiem ir plašāka funkcija, ar kuru palīdzību cilvēki īsteno savas kaut kādas sociālas vajadzības pēc atzīšanas, pēc līdzsvara, pēc draugiem, pēc iekļaušanās sabiedrībā. Protams, tas ir atšķirīgi, salīdzinot ar klātienes situācijām. Bet to kā digitālu rīku funkcijas laika gaitā ļoti strauji mainījušās, un to mēs, protams, varam novērot. Man kā pētniekam visinteresantāk ir skatīties, kas notiek ar cilvēku kā tādu hibrīdu veidojumu - no vienas puses, mums ir tās bioloģiskās kognitīvās funkcijas mūsu smadzenēs, no otras puses, mēs lietojam digitālos sociālos tīklus, priecājamies, bēdājamies. Gan jau, ka mums arī ir aizspriedumi, stereotipi, izejot no tā, kā tie vidusmēra cilvēki savā starpā sarunājas, kāda veida datus viņi piedāvā. No tā jau arī veidojas mākslīgā intelekta interakcijas sistēmas.  Es gribētu teikt, ka tā bīstamība ir tāda, kā tie stereotipi un bailes un visāda veida arī manipulēti viedokļi un domas darbojas vidusmēra indivīdā. Ja mēs skatāmies, kā darbojas mākslīgā intelekta sistēmas, viņas lielā mērā šos vidusmēra cilvēka aizspriedumus arī patur. Pētnieks min piemēru ar mākslīga intelekta sistēmu, kas darbināja seju atpazīšanu, kas nolasa emocijas un kāda ir varbūtība, ka cilvēks ir potenciāli bīstams. Automātiskās nolasīšanas modelis parādījis, ka vienas ādaskrāsas cilvēki ir bīstamāki nekā citi. Jurģis Šķilters: Manuāli izķert stereotipus no mākslīgā intelekta sistēmas ir pagrūti. Tā ir mākslīgā intelekta sistēmas specifika. Man liekas, ka šeit ir jautājums, kāpēc ir nepieciešams nosacīti apstādināt vai vismaz piebremzēt to attīstību. Mēs īsti nezinām, ko darīt, piemēram, ja ir liela apjoma digitāli tīkli vai apstrādes rīki, kuri izmanto liela apjoma datus. Kā mēs varam viņus nosacīti normalizēt? Kā mēs varam tos stereotipus atsijāt, ka mēs vara atsijāt kādus aizspriedumus? Mēs neesam izveidojuši normatīvo bāzi tam zinātniskajam procesam, kas ir veidojis  visu mākslīgā intelekta apjomu? Jurģis Šķilters: Mēs esam izveidojuši vidusmēra intelektu, kas balstās tajā vidusmēra viedoklī, kāds viņš cilvēkiem ir. Tas nav maz. Vienkārši problēma ir tā, ka tādi paši stereotipi, visādi riebīgi aizspriedumi, naida runa... Mēs varam rakstīt algoritmus, ar kuru palīdzību atsijāt, bet tas ir tāds "ad hoc" [spontāns] risinājums.  Tāpat kā mēs īsti nezinām, kā liela apjoma digitāli sociālos tīklus kaut kādā veidā nobremzēt tajā brīdī, kad viņi kļūst nekontrolējami, gluži tāpat mums ir ļoti grūti 2023. gadā pateikt, kā mēs varam nosacīti nobremzēt tās lielās digitālās sistēmas. Ir jau zinām gadījumi, kad vēlēšanas tikušas ietekmētas. (..) Problēma ir tā, ka šādas situācijas tiek risinātas "ad hoc" veidā, kad viņas rodas, tad domā - kāpēc. Ir viena liela problēma, kognitīvo zinātņu perspektīvas problēma, bet arī interesants jautājums, ka mēs esam ļoti jutīgi, mēs ļoti sensitīvi pret emocionālo informāciju. Būtībā, tieši tāpat kā Covid-19 ir lipīgs, tāpat kā lipīga ir gripa un daudzas citas lietas, tieši tāpat emocijas ir lipīgas. Ja mēs domājam par liela apjoma sociālajiem tīkliem, tad tas emociju lipīgums ir nekontrolējams. Un tieši tāpēc ir tā, ka sociālie tīkli, digitāli sociālie tīkli cilvēkus var ļoti mierīgi izvest ielās un padarīt viņus agresīvus. Jurģis Šķilters ir Latvijas Universitātes profesors, Datorikas fakultātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs. Doktora grādu ieguvis Maincas universitātē kognitīvajās zinātnēs. Studējis filozofiju Latvijas Universitātē, Kārļa Universitātē Prāgā un Graisvaldes universitātē Vācijā. Studējis arī Austrumeiropas vēsturi un grāmatzinātni.  Viņš ir kognitīvo zinātņu pētniecības aizsācējs Latvijā. 2005. gadā Latvijas Universitātē nodibinājis Kognitīvo zinātņu un semantikas centru, savos pētījumos pievērsies valodai un tam, kā domājam, uztveram pasauli un sevi. Uztveres un komunikatīvo sistēmu laboratorijas pētniecības ietvaros pēta virzienus, kas saistīti ar krāsu un formu kategorizāciju un to uztveri plašākā kontekstā, un telpas uztveres pētniecību.  2015. gadā saņemis Ziedoņa balvu zinātnē. Daudzu starptautiski atzītu filozofijas, kognitīvo zinātņu un semantikas izdevumu rakstu autors, kā arī grāmatu autors.

Radījumā Brīvības bulvāris saruna ar politikas pētnieci Ivetu Kažoku par ideju krīzi Latvijā, politiskās izglītības jaunajām formām, par demokrātijas kvalitāti, kara laiku un reformām, kā arī par Lietuvu un Igauniju kā vīziju. Domnīcas "Providus" direktore, vadošā pētniece Iveta Kažoka, kura specializējas pārvaldes un demokrātijas stiprināšanas jautājumos. Viņa saka, ka aizraujas ar eklektiskām idejām, kas ļauj labāk saprast sevi un sabiedrību.  Jūs nesen rakstījāt portālā "Satori", ka parasti laba doma ir turēties pa gabalu no tiem, kuri domā, ka spēj izskaidrot visu sabiedrību. Šādi vienkāršoti skaidrojami ir ne tikai bīstama, jo rada maldīgu skaidrības ilūziju, bet tiem ir arī potenciāls izraisīt teju reliģiska rakstura fanātismu. Kāda būtu jūsu šī brīža diagnoze Latvijas sabiedrībai, kas ir tas, ko ir iespējams diagnosticēt un pēc kādiem parametriem vai kritērijiem, ņemot vērā, ka ir svarīgi turēties pa gabalu no tiem, kuri spēj izskaidrot visu sabiedrību? Iveta Kažoka: Vārdu sakot, ir bīstami šobrīd mēģināt taisīt visaptverošu skaidrojumu, jo es pati esmu pateikusi, ka no šādiem cilvēkiem vajag baidīties. Tāpēc es atļaušos tiešām atturēties savā diagnozes uzstādīšanā, pasakot, ka, protams, ka tā ir tikai mana versija par to, kas ar Latvijas sabiedrību šobrīd notiek.  Es redzu dažās lietas, pirmkārt, mēs esam ļoti fragmentēta sabiedrība, kas diezgan maz saprot par to, kas darās līdzcilvēku dzīvēs, kur nu vēl viņu galvās, gan attiecībā uz etniskajiem jautājumiem, gan arī attiecībā uz sociāliem jautājumiem. Teiksim, cilvēks, kas dzīvo Rīgā un sarunājas latviešu valodā, gandrīz neko nezina par cilvēku, kas dzīvo Daugavpilī, kuram ir zemi ieņēmumi, un pat neatkarīgi no tā, kādā valodā šis cilvēks runā. Tā ir viena lieta.  Otra lieta ir, ka mums ir tāda neliela politiskā stagnācija valstī tādā nozīmē, ka šis nav ideju laiks, šis ir vairāk tādu mazu darbu un daudzu kompromisu laiks. Kas nav slikti, jo tas ļauj pakāpeniski, soli pa solim virzīties adekvātos virzienos. Vienlaikus, pieņemu, ka domājošiem cilvēkiem Latvijā varētu būt diezgan garlaicīga tieši šobrīd. Izskan viedoklis, ka šis ir īstais laiks, ņemot vērā kara situāciju Ukrainā, pieņemt vairākus radikālus un būtiskus lēmumus, rīkoties atsevišķos jautājumos. Saka, ka kara komunikācija ir specifisks laiks, kurā sabiedrība darbojas un pastāv, reformas drošības jomā, reformas izglītības jomā, ka tie visi tomēr ir saistīti jautājumi, kas varētu būt interesantāki, bet jūs sakāt - nav. Iveta Kažoka: Karš, ja tā drīkst izteikties, ir neinteresanta parādība tādā nozīmē, ka sadala pasauli ļoti striktā binārā izpausmē, kur ir labais un sliktais, baltais un melnais. Un, protams, pie šāda pasaules redzējuma ir vienkāršāk pieņemt lēmumus, kas iepriekš nav bijuši iedomājami. Bet vienlaikus par šiem lēmumiem ir arī grūti reflektēt, esot kara situācijā, jo katrs, man šķiet, kas šādā sabiedrībā dzīvo, gribot negribot ir pakļauts tam spiedienam uztvert lietas saasināti, emocionāli un ļoti vienkāršoti. No šāda aspekta raugoties, domāt par to, kas ir noticis mūsu sabiedrībā tādā dziļā līmenī tieši kara kontekstā šobrīd ir ārkārtīgi sarežģīti.  Es redzu, ka parādās pirmie mēģinājumi. Teiksim, jaunā filmā "Viss ir kārtībā" par ģimeni, kurā daļa svinēja gan 9. maiju, gan arī atzīmē Jauno gadu pēc Krievijas kalendāra, ir kaut kas ļoti neparasts, jo ienes kaut kādas jaunas notis šajā strikti vienkāršotajā pasaules uzskatā, ko neizbēgami ienes karš un kara izraisītās emocionālās sekas uz gandrīz visu sabiedrību.  Tāpēc es atļaušos pateikt, karš ir milzīga traģēdija, bet vienlaikus, ja mēs dzīvojam kara laikā, tad domāt padziļināti un reflektēt par to sabiedrību, kurā mēs dzīvojam tieši tajā, konkrētajā kontekstā, es neteiktu, ka tas ir lieki, bet tas ir ārkārtīgi sarežģīti, jo mēs paši nespējam uz sevi paraudzīties no malas un piešķir tam redzējumam kādas nianses. Jūs sakāt, mēs esam sagaidījuši sabiedrībā kaut kādos noteiktos parametros. Tā stagnāciju iziet no tā, ka tāda jau bija pirms šīs kara situācijas un ka tā vienkārši turpinās un karš neko nemaina uzvedības modelī, politiskajā kultūrā? Iveta Kažoka: Es vēlētos tomēr niansēto savu atbildi. Kad runāju par smagnējo sabiedrību, es vairāk par to biju domājusi ideju izpausmē. Proti, ka ir kaut kādi laiki, kad politikā ir ļoti daudz dažādu reformu piedāvājumu. Vai sabiedrībā ir ārkārtīgi daudz dažādu interesantu diskusiju par to, kā vispār domāt par sabiedrību, kas ir jaunās pasaules tendences, kā tās attiecināt uz Latviju. Šis nav tas laiks. Tādā nozīmē mēs esam idejiski stagnējošā sabiedrībā tieši šobrīd, jo tādas padziļinātas refleksijas, viņas notiek, bet ir mazāk izplatītas sabiedrības mērogā, nekā tas varbūt ir bijis citos brīžos, kad ir vilkme pēc pārmaiņām, vilkme pēc jauna veida domāšanas. Es runāju par stagnāciju šādā izpratnē. Viens praktisks piemērs no mūsu politiskās dzīves. Prezidents, pirms tiek izveidota valdība, nāk klajā ar salīdzinoši jaunu uzstādījumu - darām visu, lai panāktu Lietuvu un Igauniju. Kamēr valdība nenāks ar konkrētu plānu, es nemaz nenominēšu premjera amata kandidātu. Partijas kaut ko savstarpēji parunā, saprot, ka viņām nav risinājuma, un visi to situāciju tā arī akceptē. Mēs tiekam pie premjera amata kandidāta, pie jaunas valdības. Nespējam izskaidrot, ar ko šī jaunā valdība ir principiāli atšķirīgi no tās, kas ir bijusi iepriekšējos četrus gadus. Bet tas domāšanas process, kuram ir bijis kaut kāds impulss, prezidenta diezgan skaļi pieteiktais uzstādījums pēc jauna veida pieejām domāšanā, viņam nav nekāda turpinājuma.  Šādā nozīmē mēs esam tādā stagnatīvā situācijā šobrīd, kad nav īsti ideju laiks, bet ir kara laiks un idejas kā stagnācijas laiks, kas arī varbūt nav ļoti slikti, jo fonā tomēr notiek diezgan daudz dažādu praktisku darbu, kas mūsu sabiedrību virza uz priekšu. Iveta Kažoka ir "Providus" direktore un vadošā pētniece, kas specializējas labas pārvaldības un sabiedrības līdzdalības jautājumos kā Latvijas, tā Eiropas Savienības līmenī. Papildus pētījumiem un analītiskiem rakstiem organizējusi un vadījusi diskusijas par sabiedrībā jūtīgiem jautājumiem, kā arī palīdzējusi veidot interaktīvus vēlētāju izglītošanas rīkus "Gudras galvas" vai "Partiju šķirotavas" anketas. Viņai ir Latvijas Universitātes maģistra grāds tiesību zinātnēs, kā arī papildus starpuniversitāšu diploms Eiropas Savienības tiesībās.